Melu inženierija

Kā likums cilvēks pat nenojauš, ka viņa uzskati un lēmumi ir ārēji uzspiesti. Mēs apmierināmies ar šķietamas brīvības ainu, iekams tā nesāk sprāgt pušu pa vīlēm.

Pēdējā gada laikā sadzīvē iegājies jauns termins – apziņas inženierija (Consciousness Engineering). Par to runā zinātnieki, masu mēdiji un, protams, sociālie tīkli. Tas, ko agrāk dēvēja par „sabiedriskā viedokļa manipulāciju”, „smadzeņu skalošanu”, „tendenciozu padevi”, mūsdienu informācijas laikmetā iegūst daudz izsmalcinātākas formas.

Atslēgas vārdi virsrakstos, frāžu veidošana, mākslīgi feiki, speciāli izvēlētas fotogrāfijas un ilustrācijas, pasūtījuma pētījumi, anonīmi avoti – tas viss un daudz kas cits ieplūst katra cilvēka dzīvē kopš bērnības. Vairs nav vienkārši smadzeņu skalošana – apziņas un zemapziņas skalošana – vietām autoritatīva, vietām slēpta zem plurālisma maskas.

Mēs redzam, kā galējības un izņēmumi nāk modē, un kļūst par normu nedaudzu gadu un pat mēnešu laikā. Mēs redzam, kā nepieņemamais tiek pieņemts, bet pamatvērtības gluži pretēji izzūd. Reizēm tas izriet no dabiskām tendencēm, kāda rūpju paātrināts, bet reizēm ir pretrunā veselajam saprātam un cilvēciskai dabai.

Tomēr aisberga zemūdens daļa – tas, ko mēs neredzam, vai atsakāmies redzēt – ir neizmērāmi lielāka. Tāpēc, ka mēs esam saistīti vienotā noslēgtā sistēmā un viens otru ietekmējam ne tikai ar vārdiem un darbiem, ne tikai ar ārējiem faktoriem, bet arī ar domām, nodomiem. Vispirms – nodoms.

„Neviens cilvēks nav sala, taču katrs ir daļa no kontinenta, daļa no veselā. Katra cilvēka nāve mani pazemo, jo esmu saistīts ar cilvēci. Tāpēc nekad nesūti uzzināt, kam aizejot zvana zvans – tas zvana tev”. Džons Dons

Neviens nav pašpietiekams, nav izolēts no pasaules, no citiem. Tur „zem ūdens” mēs visi esam savienoti. Pat vienkāršā sociālā veidā mēs pilnībā esam atkarīgi no apkārtējiem, burtiski viņu saprogrammēti.

Kāpēc ignorēt acīmredzamo? Saprotams, ja mazi bērni savās rotaļās darbojas neatskatoties, taču kāpēc mēs pieaugušie, nodarbojamies ar to pašu? Kāpēc tīšām jaucam sev galvu ar patstāvīguma mirāžu un ļaujamies svešai ietekmei?

Ja godīgi, vairums no mums par to neiedomājas. Rezultātā, nevis spēks un piespiešana, bet vārdi, tēli, lozungi, idejas labāk par visu vada apziņu, vada mūs un pasauli.

Patiesība katra gaumei

Mūsu sirdis ir slēgtas, mēs nevaram no abām pusēm pievienot kabeli un iekļūt viens otrā – sajust viens otru pa īstam. Cita lieta vārdi, skaņas, ilustrācijas, sižeti, piemēri – tas veido saikni. Bojātu saikni, kaitīgu, mānīgu. Mēs it kā saprotam viens otru, taču patiesībā nespējam saprast. Un arī negribam. Tāpēc, ka viss ir piesātināts ar falšu un šaubām.

Cilvēks no rīta noķerts „uz karstām pēdām”, jau vakarā sniedz atklātu interviju studijā, jūtoties brīvi un nepiespiesti. Viņš ir dienas varonis, viņš ir pieprasīts, viņš ir apmierināts ar sevi. Viņš nejūt, ka viņam nav taisnība, visdrīzāk viņš ir lepns par notikušo. Un viņam ir pielūdzēji.

Vispār jebkurā konfliktā, jebkurā „izskaidrošanā” skatītāji un lasītāji vispirms skatās uz pušu politisko orientāciju, uz viņu piederību idejiskām vai cita veida nometnēm un tikai pēc tam lemj, kuram taisnība. Proti, kurš viņiem ir patīkamāks.

Objektīvu faktu vairs nav. Un arī nebija. Mēs esam iestiguši aprautu un saraustītu ziņu purvā, fragmentārā uztverē, kas izkropļo kopīgo ainu līdz nepazīšanai. Meli tek pa civilizācijas vēnām, pa miriāžu pavedieniem, kas mūs visus nesaraujami saista.

Vēl sliktāk – cilvēkam patiesība pat nav vajadzīga, ja tā viņam nav pieņemama. Viņš pats labprāt pērk melus. Nav svarīgi kādus – galvenais just, ka viņam ir taisnība, just zemi zem kājām.

Uz jebkuriem meliem rakstīts: „patiesība” – izvēlies pēc savas gaumes. Un cilvēks izvēlās to, kas ir labi viņa egoismam. Izvēlās filtru, kas šķiros ienākošo informāciju un zīmēs ērtas „realitātes” shēmas. Lai arī negatīvas, taču maksimāli ērtas.

Patiesību neviens nemīl, tāpēc ka tā ir rūgta un nepadodas pierunāšanai. Patiesība no tevis kaut ko pieprasa tā vietā, lai nomierinātu. Patiesība aizskar tā vietā, lai iztaptu un piekristu. Patiesība kaut kur ved tā vietā, lai ieaijātu. Kuram tas ir vajadzīgs?

Tāda ir mūsu pasaule: miljardiem cilvēku un katrs ar savu patiesību. Precīzāk katrs ar saviem meliem, un nav ne vienprātības, ne savstarpējas sapratnes. Pat elementāras līdzjūtības kļūst arvien mazāk un mazāk.

Šādā situācijā ar mums var darīt visu: kādu turēt īsā pavadā, kādu mērdēt badā, kādu sūtīt karā, kādam par to stāstīt. Nevajag risināt problēmas pa īstam – pietiek tikai manipulēt ar apziņu, izsniedzot melus par patiesību. Mūsu daba ir piemērota šādām manipulācijām.

Atšķirt patiesību no meliem

Vai tas ir iespējams? Vai mēs esam spējīgi pacelties virs sevis, virs savām vēlmēm un paskatīties uz pasauli objektīvi, taisnīgi?

Lūk, šādi uzreiz – nē. Protams, nē. Taču iesākumam mēs varam apzināties savu nevarīgo stāvokli un vēlēties pārmaiņas.

Tad mēs ieraudzīsim parastu lietu: tā pati savstarpējā saikne spēj mums labi kalpot. Taču pagaidām mēs to atdodam egoisma atpirkšanai, tomēr var arī citādāk, iespējams pacelt, izaudzināt cilvēku, pateicoties apkārtējai sabiedrībai. Cilvēku iespējams ievietot tādos apstākļos, lai pati apkārtne viņu stimulētu attīstīties, virzīties uz priekšu, uz sevis un citu sapratni, pasaules sapratni, kurā viņš dzīvo.

Tāpēc kabalisti tūkstošiem gadu ir izstrādājuši integrālās mijiedarbības metodiku, kas ļauj pāriet no saņemšanas pozīcijas, sniedzot baudu sev, uz savstarpējas atdeves vērtībām. Atbrīvojoties no šaurās egoistiskās pasaules ierobežojumiem, cilvēks pakāpeniski integrējas reālajā pasaulē, kopā ar citiem apgūst tās likumus, saprot, kā darbojas vispārējā sistēma, un kā gūt no tās maksimālu labumu visiem.

Būtībā, paceļoties sistēmiskā līmenī, mēs sniedzam sistēmai iespēju pārformatēt, pārprogrammēt, atjaunināt sevi. Egoistiskie algoritmi tiek nomainīti uz pretējiem, taču šoreiz mēs paši pieņemam lēmumu. Tā patiešām ir mana izvēle – tā ir īsta. Es, nevis tā nožēlojamā no apziņas atrautā strēmele, kuru vada katrs, kuram nav slinkuma. Es pats lemju augt un sistēma, apkārtējā sabiedrība man tajā palīdz.

Kas tad ir mana apziņa? Atšķirība starp šodienas un vakardienas pasaules uztveri, starpposma aina, kas pieprasa arvien jaunus un jaunus labojumus, iekams tā sakrīt ar īstenību. Lūk, kāpēc jo ilgāk mēs vilcināmies, jo vairāk problēmu mums uzkrājas. Un, lai gan mums tās šķiet materiālas, politiskas, ekonomiskas, ekoloģiskas, patiesībā aiz tām stāv viena galvenā problēma – egoisms, kurš nevēlas atbrīvoties no meliem.

Mēs patiešām nespējam ierīkot atvērtu kanālu no sirds uz sirdi kā starp datoriem. Taču mēs spējam pieslēgties pie tā, kas ir augstāk par mums, tam, kas mūs savieno vienā veselumā. Teiksim, pie „servera”, pie „meinfreima”, pie „mākslīgā koda”. Uztaustot, radot sevī šo mākslīgo kodu, mēs veidojam īstu saikni no cilvēka uz cilvēku, nevis no egoisma uz egoismu.

Tad vārdi pārstāj mūs mānīt, mūs vadīt, tāpēc ka mēs saprotam to būtību. Saprotam viens otru.

Tā arī ir īstenība.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: