Mēs visi skatāmies uz pasauli ar vienādām acīm un redzam vienu un to pašu. Taču, izņemot acis, mums vēl ir prāts, kurš mums attēlo redzēto. Taču prāts visiem ir dažāds, jo tas apkalpo vēlmi gūt baudu.

Un atbilstoši tam kādā mērā mēs spēsim prātam pievienot atdeves vēlmi, mēs redzēsim pasauli šo divu īpašību kontrastā: saņemšanas un atdeves, un šādi sāksim atklāt patieso pasaules ainu.

Tieši tur ir starpība starp cilvēkiem pasaulē, jo katra prāts ir ļoti atšķirīgs. Un, lai gan acis viņam ir tādas pašas kā visiem, un mums šķiet, ka mums ir jāredz viens un tas pats, taču neviens neredz to pašu ainu, ko citi.

Tāpēc, ka viss ir atkarīgs no mehānisma, kas atrodas aiz acīm un visām citām sajūtām: ožas, dzirdes, runas, izlasīta teksta, tas ir, aiz visas cilvēka uztvertās informācijas par pasauli. Visa informācija tiek apstrādāta smadzenēs, taču prāts katram ir savs. Un tāpēc neviens nesaprot otru.

Jo mazvērtīgāki mēs jūtamies, jo vairāk redzam. Tāpēc, ka šādi mēs samazinām savu egoismu un tad varam labāk saskatīt Radītāju, Viņa ietekmi uz pasauli. Tas šķiet paradoksāli un ir pretrunā ar parasto uztveri, parasto audzināšanu. Tomēr, jo zemāk cilvēks sevi nostāda attiecībā pret savu pareizo uztveri, un, jo skaidrāk saprot, ka nesaprot, jo vairāk viņš ir gatavs redzēt patiesību.

No nodarbības, no grāmatas „Šamati”, 26. raksta, 19.10.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →