Mūsu tiekšanās pamats pie Radītāja tiek dēvēts par „punktu sirdī”. Es jūtu, kā šis punkts mani velk, taču uz kurieni – es nezinu, un, kurš to dara, man arī nav zināms. Taču es vēlos zināt, kāda ir dzīves jēga, tās mērķis, no kurienes esmu atnācis un kurp dodos, kāpēc cilvēkam ir dota šī dzīve?

Šādi jautājumi bērnībā un pusaudžu vecumā rodas daudziem, taču pēc tam izzūd, jo sāk darboties hormoni, un pasaule mums sajauc prātu ar savām iluzorām vērtībā, novēršot uzmanību no pareiziem jautājumiem: kāpēc es dzīvoju.

Tomēr ir cilvēki, kuri nespēj apdzēst punktu sirdī, kurš viņus virza uz saikni ar Radītāju, un tāpēc viņi atnāk uz kabalas zinātni. Un tad viņiem rodas izvēle: vai darboties pēc sava prāta, atbilstoši tam, ko viņi redz šajā pasaulē, kā tiek sacīts, ar „racionālu” pieeju.

Interesanti, ka tieši to mēs dēvējam par „racionālu”. Vai var dēvēt par racionālu, apdomātu to, kā cilvēks uzvedas uz šīs zemes? Un kā iespējams pieņemt racionālu lēmumu, ja mēs nezinām savu nākotni, nespējam sevi ar to sasaistīt, lai, pamatojoties uz tagadnes un nākotnes stāvokļa analīzi, spertu soli uz priekšu pretī nākotnei, kuru mēs redzam un saprotam, to pārvaldām?

Tad varētu dēvēt mūsu uzvedību pa racionālu. Taču, ja mums nav nekāda priekšstata par nākotni, tad par kādu racionālu rīcību var būt runa.

Mēs dēvējam par racionālu soli, kad paļaujamies uz savu egoismu, kurš neredz, kas notiks pēc mirkļa. Dažreiz mēs pat redzam, ka nodarām sev kaitējumu, taču nespējam apstāties. Mēs šodien visā cilvēciskajā darbībā atklājam, ka visu darām nepareizi, iznīcinot zemeslodi un savu dzīvi, tuvojoties kariem un nelaimēm, un tomēr nespējam sevi apturēt.

Mēs esam vēl sliktāki par dzīvniekiem, jo viņi šādi nerīkojas. Dzīvnieks nekavējoties apstāsies, ja sajutīs briesmas. Taču cilvēks apstāties nevar. Tāpēc, ka egoisms ir stiprāks par mums, tas tiek dots no augšienes un norāda, ko mums darīt. Un mēs paklausīgi pildām egoisma pavēles tā vietā, lai klausītu savu dzīvniecisko pašsaglabāšanās instinktu.

Un tāpēc mēs apdraudot savu nākotni izpostām zemeslodi, graujam pasauli. Un to dēvējam par rīkošanos, vadoties pēc melīga „racionāluma” un saskaņā ar prātu. It kā šajās trakajās egoistiskajās sacīkstē būtu prāts.

Taču rīkoties „augstāk par zināšanām” nozīmē, ka mēs pieņemam Radītāja vēlmi un Viņa pieeju un sākam rīkoties saskaņā ar to. Tas nozīmē, ka mēs cienām atdeves darbības augstāk par saņemšanas darbībām, tas ir, Bina valda pār Malhut, nevis otrādi, kad Malhut – vēlme gūt baudu pakļauj Binas īpašību – vēlmi atdot.

Ja mēs organizējam tādu grupu, kura paaugstina un ciena atdeves īpašības vairāk par egoistiskām īpašībām, tas nozīmē, ka mēs vēlamies eksistēt ar Binas spēku, atdevi, kas ir augstāk par zināšanām, egoistisku vēlmi gūt baudu.

Atbilstoši tam, kādā mērā mēs paceļam Binas līmeni virs Malhut līmeņa, lai vēlme dot mums būtu augstāka un cienījamāka, nekā mūsu vēlme saņemt, tad atbilstoši tam mēs veidojam Radītāja dižumu. Radītājs, Binas līmenis, mums kļūst dižāks par Malhut līmeni.

No nodarbības, no grāmatas „Šamati”, 19. raksta, 07.10.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Krīze un globalizācija | Add Comment →