Cilvēks garīgā ceļā piedzīvo lielus kritumus. Un, ja viņš nejūt saikni ar grupu, tad var šo ceļu atstāt. Viņš uzstāda lielas pretenzijas skolotājam, biedriem, visai pasaulei un Radītājam, uzskatot, ka tikai viņam vienam ir taisnība. Taču patiesībā tas ir viņa egoisms, kurš uzbrūk.

Viņš varētu iegūt spēkus no grupas, lai to pārvarētu, bet nevēlas, jo uzskata sevi gudrāku un stiprāku par citiem. Lepnums grauj cilvēku līdz tādai pakāpei, ka viņš izrādās aprakts zem sava egoisma smaguma un garīgi mirst.

Tas notiek ar daudziem, un rezultātā viņi aiziet. Iespējams, viņi paši neapzinās, kas ar viņiem noticis, bet, gluži pretēji, uzskata, ka viņiem ir taisnība, domājot, ka beidzot viņiem atvērušās acis. Viņi nožēlo, ka ir nonākuši sabiedrībā, kur nodarbojas ar tādām nereālām lietām.

Atšķirībā no tā, visās reliģijās un ticībās mācekļi dievina skolotāju un pašu ceļu. Tāpēc, ka tur nav kreisās līnijas, nav pieļaujama kritika, uz katra soļa nav egoisma izaugsmes. Taču kabalas zinātnē mēs virzāmies uz priekšu ar divām kājām, divās līnijās, kā sacīts: „Un jūs būsiet kā Dievi, kas izzinājuši labu un ļaunu.”

Tāpēc tikai kabalā gadās, ka students nepiekrīt skolotājam, vai pat viņu ienīst un atraida Radītāju. Tāpēc, ka mūs māca, ka jāvirzās augšup uz līdzību ar augstāko spēku, kuru mums jāizzina un jāsaprot. Taču tas nav katra spēkos.

Gadās, ka cilvēku ar kaut kādu vēju ienes kabalas grupā, taču viņš absolūti nav gatavs šādam darbam. Viņu pagaidām interesē tikai mistika, nevis kabalas zinātne, kura ved uz augstākā spēka reālu izpratni un izzināšanu. Vai arī cilvēks vēlas, lai viņu iemāca veikt kaut kādas materiālas darbības un lūgties, un ar to aprobežoties.

Starp mums gadās šādi „nejauši” cilvēki, jo mācības ir atvērtas visiem. Tāpēc reizēm, pēc kāda laika cilvēks atklāj, ka tas nav viņam piemērots: viņš nav piemērots mums, bet mēs neesam piemēroti viņam.

Un šāds cilvēks aiziet. Turklāt tas nav atkarīgs no intelekta, viņš var būt ļoti gudrs. Šeit viss ir atkarīgs no sirds gatavības, dvēseles brieduma. Ja cilvēks ir gatavs iet pret savu egoismu un pacelties virs diviem dabas spēkiem: saņemšanu un atdevi, lai apvienotu kopā labo un ļauno vienā avotā, Radītājā, tad viņš kabalā var virzīties uz priekšu.

Taču, ja cilvēks uz to nav spējīgs, ja viņam trūkst pacietības, trūkst prāta un sirds, lai savienotu kopā labo un ļauno ar vienu spēku, tad viņš aiziet un sāk ķengāt skolotāju un kabalu.

Tāpēc, ka tas nav vienkāršs ceļš, tas pieprasa nepārtrauktu sevis anulēšanu, un kā egoists var to mīlēt un tam piekrist? Tāpēc kabalisti līdz nesenam laikam slēpa šo metodiku, kura nebija piemērota plašām cilvēku masām. Tikai mūsu laikos ir sākusies plaša kabalas izplatīšana, taču daudzi uzsāk un pamet. Tomēr palikušie ir tie cilvēki, kuri gatavi uzklausīt patiesību un galvenais, to sevī realizēt.

Ja cilvēks aiziet, tad mēs vēlam viņam gūt panākumus parastajā dzīvē, bet paši turpinām ceļu. Un mūsu pasaule mums dienu no dienas parāda, ka tajā nav nekā īpašā ko meklēt. Ko cilvēks gūst, pametot garīgo ceļu? Diez vai viņu materiālajā pasaulē gaida bagātība, slava, vara, īpaša bauda. Viņš tikai nevēlas veikt pūles tur, uz ko viņam norāda daba, tas ir, kabalas zinātne.

Daba cilvēkam vēlējā atklāt izredzes un iespējas patiešām panākt pareizu skatījumu uz dabu, lai viņš varētu ņemt divus dabas spēkus, plusu un mīnusu un savietot tos vidējā līnijā pēc kabalas metodikas.

Viņam bija jāveic šis labojums sevī, pārkārtojot sevi no iekšienes atbilstoši savai dabai, trīs līnijās: labā, kreisā, vidējā, proti, saņemšanas spēks, atdeves spēks un to pareizs savienojums. Un tad cilvēks redzētu, saprastu, sajustu visu pasauli virs laika un telpas kategorijām, virs visiem vienas dimensijas egoistiskās uztveres ierobežojumiem.

Tikai altruistiska uztvere arī ir ierobežota, jo to nav iespējams nekādi izmērīt: viss ir atvērts, viss uz atdevi. Šeit ir nepieciešama divu līniju savienošana. Tikai ar to abu palīdzību cilvēks stabili stāv uz ceļa, pa vidu starp divām līnijām, un spēj atdot un izmērīt savas atdeves mēru. Šādi viņš paceļas augšup pa pakāpieniem, arvien vairāk izzinot Radītāju.

No nodarbības, no grāmatas „Šamati”, 10. raksta, 30.09.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →