Replika: Reiz jūs atbildējāt uz vēstuli cilvēkam, kurš rakstīja, ka ir pieradis teikt patiesību tieši acīs un tāpēc sabojā attiecības ar cilvēkiem. Jūs paskaidrojāt, ka, izsakot cilvēkam patiesību, viņš vienkārši vēlas viņu pārtaisīt, un to nav vērt darīt.

Jums raksta Guļmira: „Mēs neesam aitu bars, lai klusētu, nodurot galvu. Piekrītu, ir problēmas, kad runā patiesību, bet, ja visi klusēs, paturot savu viedokli pie sevis, nebūs atklātības un arī mīlestības”.

Atbilde: Ja viņa ir pieaugusi sieviete, un viņai ir bērni, tad es nedomāju, ka viņa vienmēr saka viņiem patiesību. Viņa noteikti runā ar viņiem tādā valodā, lai viņi saprastu. Lai viņiem būtu patīkami. Lai pamazām saprastu, kā uzvesties, kā veidota pasaule, kā pareizi noskaņot citus, sevi. Tas ir, saudzējoši attiekties pret cilvēkiem. Rakstīts „mīli savu tuvāko”, nevis „izlabo savu tuvāko”.

Jautājums: Jūs iesakāt izturēties pret otru, kā pret savu bērnu vai kādu ļoti tuvu cilvēku, saudzēt viņu?

Atbilde: Šādā veidā mēs varēsim izmainīt pasauli, un rezultātā mums visiem būs labi. Taču, ja es nepārtraukti citiem teikšu taisnību, tad izrādīšu savu egoismu. Ko gan vēl? Un ko tas dos? Neko. Es noskaņošu visus cilvēkus pret sevi, rādīšu viņiem sliktu piemēru.

Replika: Tādā veidā cilvēks ļoti nopietni strādā ar sevi, jo jebkurš cilvēks vēlas izteikt savu taisnību, bet šeit viņam nepārtraukti ir jāpiedomā.

Atbilde: Nevajag – aizver savu egoismu! Kam tu gribi parādīt savu taisnību? Pirmkārt – tā nav taisnība, bet tavs egoisms, tikai un vienīgi tava egoistiskā vēlme.

Jautājums: Ja cilvēkam ir dabiska vēlme teikt otram patiesību, kā viņam jāuzvedas – pēkšņi atturēties? Kas viņam jādara?

Atbilde: Vislabāk klusēt.

Jautājums: Vai tas ir visa labā sākums?

Atbilde: Jā. Un vispār, ja vēlies par kaut ko runāt, tad runā par neitrālām tēmām, kas tieši neskar otru cilvēku. Alegoriski – varbūt jā. Vai arī runāt, par viņu netiešā tekstā.

Jautājums: Galvenais, lai nenotiktu tieša cilvēka „es” traumēšana?

Atbilde: Nekādā gadījumā! Viņam pašam tas jādara. Sava ļaunuma apzināšanās ir paša cilvēka rokās. Tas ir uzdevums, ko Radītājs dod cilvēkam. Tas ir vienīgais, ko Viņš no mums vēlas – lai mēs saprastu, apzinātos to dabu, ar kādu Viņš mūs ir radījis. Un, lai mēs šo dabu apzinātos kā ļaunumu!

Un cilvēkam, kurš nepārtraukti otram saka taisnību, ir jāsaprot, ka tas izriet no viņa ļaunuma, jo visa viņa daba ir ļauna, egoistiska. Un, ja es to atklāju, tad es atklāju ļaunumu sevī. Taču otrs to nesaprot, viņš dzird, ko es saku, un tāpēc veic ļoti nepareizus secinājumus.

Jautājums: Kā komunicēt ar otru cilvēku, ja vēlies viņam kaut ko pateikt?

Atbilde: Ar savu piemēru! Un tikai! Taču par visu pārējo labāk paklusēt.

Jautājums: Nevienu nevajag mācīt?

Atbilde: Nē. Vai arī, ja mācīt, tad tikai to, ko vēsta kabalas zinātne – kā pareizi izprast sevi, cilvēkus, pasauli, tas ir, Radītāja rīcību. To – jā. Viss pārējais mums nav vajadzīgs.

Mums ir jāpadara pasaule laba un piepildīta. Mainīsim pasauli – nevis ar savām ierastajām metodēm, bet caur Radītāju. Radītājs ir daba. Proti, ietekme uz pašu dabu.

Jautājums: Vai mēs tomēr spēsim pacelties virs egoisma?

Atbilde: Tas būs mūsu pienākums. Jautājums tikai kad? Tas jau ir atkarīgs no mums.

No TV raidījuma „Jaunumi ar Mihaelu Laitmanu”, 11.10.2021

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Jaunumi, Jautājumi un atbildes | Add Comment →