Aiz horizontam

„Es horizontu pārvaru neapstājoties” – šādi Vladimirs Visockis noslēdz vienu no savām pazīstamākajām dziesmām. Dziesmu par sacīkstēm, kurās nav iespējams uzvarēt, taču nav iespējams arī apstāties. Mūsu laikmets it kā papildina šo finālu ar jaunām rindām.

Jaunumi un analītika mūsdienu pasaulē ir nebeidzama negatīvisma translācija. Krīzes, konflikti, draudi, karu un katastrofu scenāriji. Daudz ko vērta ir viena vien Holivuda ar tās apokalipšu un antiutopiju lavīnu. Pat ja mēs no šiem plūdiem aizmūkam pa stūriem, tie mūs jebkurā gadījumā laiku pa laikam pārņem. Kas tajā ir vairāk: reālijas vai „šausmenes”?

Aplūkojot esošo situāciju, es redzu, ka „šausmenes” gūst virsroku. Jā, mūs iebiedē. Mūsdienās novērst cilvēka uzmanību un apvīt ar bailēm, pārliecības trūkumu ir visvieglāk.

Lai nākotne pār cilvēku gulst kā melns negaisa mākonis bez gaismas, bez labiem solījumiem. Lai viņš mētājas bezizejas sajūtā, uzpērkoties uz manipulatoru „pareiziem” vēstījumiem. Savu laiku nodzīvojušais laikmets mūs tur aiz kakla ar nāvējošu tvērienu un neļauj saskatīt jaunas dzīves, jaunu attiecību rītausmu.

Patiesībā pasaule nemaz nestāv uz sprādziena sliekšņa. Tāpēc, ka sprādzienam nepieciešams spiediens, noārdošas barjeras un šķēršļi. Tomēr tieši šī spiediena nav. Pat pandēmijas laikā ar nerviem un kaislībām, ar neapmierinātību un neuzticēšanos – kopīgais noskaņojums ir tāls no sacelšanās un nesamierināmas konfrontācijas. Gluži pretēji – cilvēki meklē mieru, iekšēju atpūtu. Cilvēki vienkārši vēlas dzīvot normālu dzīvi, lai arī ierobežotu salīdzinājumā ar agrākiem laikiem.

Apetīte vairs nav tā, prasības ir nogrieztas. Cilvēciskā sabiedrība nākotnē vairs neko nemeklē, neiedvesmojas no „progresīviem” vēstījumiem. Vadoņi un elites to stimulē, taču pati sabiedrība ir inerta, bez idejām. Cilvēki arvien mazāk vēlas piedalīties sacīkstēs bez finiša ar tās tukšām balvām. Pandēmija mums it kā parādīja aizkulises un nostādīja jautājuma priekšā: „Kādēļ tas viss? Kāpēc šis skrējiens uz nekurieni?” Kaut arī mēs vēsti vēl neesam uztvēruši, jauna ēra jau ir sākusies.

Tukšais skrējiens

Protams, pasaule ir pilna ar bēdām un problēmām. Protams, tā atrodas pirms kardināliem, kritiskiem izaicinājumiem. Taču cilvēki arvien mazāk sliecas uz to skatīties caur naudas un ekonomisko programmu prizmu, ko mums uzspiež no augšas. Visiem jau ir skaidrs: lai ko no turienes nenolaistu, galarezultātā tas nav domāts mums – tas ir viņiem. Un mēs pat īpaši neiebilstam, saprotot, ka šāda ir cilvēciskā daba.

Pie stūres vēl joprojām stāv miljardu īpašnieki, alkstoši arī turpmāk uzpūst savus kontus, – taču cilvēce nesaprotot no kurienes un kāpēc, pamazām zaudē interesi par šiem priekiem. Laiks – ārsts ir atvēsinājis bijušo degsmi, palēninājis drudžaino skrējienu un laupījis naudai absolūtās veiksmes kritērija titulu. Kapitāls ir saglabājis varu, bet ne autoritāti. Pats laikmets mūs piespiež mainīties, vērtēt dzīvi citādāk – ne tikai naudā.

Pats par sevi saprotams, katrs vēlētos kļūt par miljonāru. Un tomēr no kaut kurienes no dzīlēm lēnām mostas jautājums: „Kādēļ? Kāds labums? Kāda jēga? Kāpēc man materiālajam skrējienam jāatdod visa sava dzīve?” Šis jautājums vēl ir neapzināts, neapjēgts, taču tas jau zib aiz vecās pasaules konvulsijām.

Nē, pasaule vairs neatgriezīsies lielajās sacīkstēs. Tā sevi vēl mierina ar ilūzijām, taču cilvēkiem vairs nav ne spēku, ne vēlmes tiekties nokļūt aiz horizonta līdz beigsies viņu dzīves dienas. Visocka dziesmā sacīkšu dalībniekam attiecās bremzes, taču mums vienkārši izsīkusi degviela bākās – un dzinējs „ieklepojas”. Mēs vēl pēc inerces kustamies uz priekšu, neredzot citas perspektīvas, taču iekāre ir dzisusi, pat jauniešiem – tieši jauniešiem.

Un, lai pēc skata viss ir kā vienmēr, vai gandrīz kā vienmēr – nav vērts sevi mānīt. Aiz ārējā dzīves plūduma ir slēptas dziļas iekšējas nobīdes: izsmelts trends uz bezgalīgu naudas pelnīšanu un dedzināšanu.

Taisnība, mēs vēl neesam sapratuši, kas to nomainīs. Mēs vēl joprojām maldāmies ilūziju, baiļu un bankrotējušu cerību gūstā.

Pārmaiņu valoda

Lai no šīs bezizejas izkļūtu, mums agrāk vai vēlāk nāksies atbildēt uz galveno jautājumu par jēgu, par savas dzīves mērķi. Tikai tad pagātne atlaidīs savu tvērienu. Tāpēc, ka runa šeit vairs nav par modi, statusu, bet gan par būtību: kādēļ tas viss? Nenokļūstot līdz būtībai, mēs neatradīsim degvielu patiesām pūlēm, nespēsim pa īstam rūpēties par sevi, ģimeni, bērniem. Mums atliks tikai bezspēcīgi vērot bijušo vērtību dzišanu un mēģinājumus to vietā uzstādīt neveiklus paliatīvus.

Zinu, šodien īstenas būtības neesamība nešķiet tik kritiska. Tomēr pēc nomierināšanās nāks tukšums. Cilvēce nav vilciens, tā nevar mūžīgi stāvēt miegainā starp staciju pieturā, izsēdināta pa guļamvagoniem. Tai nāksies atrast atbildi uz jauno izaicinājumu un doties tālāk.

Kāda tad ir šī atbilde?

Tā skan vienkārši: „kopā”. Mums ir nepieciešamas kopīgas intereses, kopīgi risinājumi, savstarpēja sapratne, savstarpēja vienam otra papildināšana. Kā lielā sistēmā nav atsevišķu daļu, kuras nebūtu atkarīgas no veselā, tā arī cilvēcē nav ne cilvēku, ne tautu, ne valstu, kuras būtu spējīgas dzīvot vienatnē ar savu individuālo uzdevumu. Mēs visi esam vērtīgi tieši ar to, ka mūsos ir potenciāls par labu kopīgam vienam veselumam, un tikai tajā katra individualitāte parādās visās savās šķautnēs, atklājot arvien jaunus vienotības līmeņus.

Tikai šādā sabiedrībā mēs atradīsim jēgu, dēļ kā ir vērts dzīvot, strādāt, mīlēt. Mūsu dzīve būs mierīgāka, līdzsvarotāka, attīrīsies no kņadas un bailēm, gūs jaunu vērtību mūsu acīs, un tajā pašā laikā atklās cilvēcisko attiecību, saikņu apbrīnojamu bagātību – no sirds uz sirdi. Pirms kaut ko darīt, cilvēks iemācīsies pārbaudīt, kurp tas ved, ko tas viņam dos, vai tas viņu padarīs laimīgāku. Citiem vārdiem runājot – vai tas padarīs laimīgāku sabiedrību, pasauli, kurā viņš dzīvo. Un šāda pieeja būs augstākā mērā praktiska.

Solīdiem vīriem iebiedēta cilvēce šo perspektīvu vēl neredz, to neuztver kā kaut ko reālu, briestošu, nepieciešamu. Visi mūsu centieni vienoties ir falši, visas vienošanās pilnas ar meliem. Tomēr, lai cik jocīgi nebūtu, pateicoties pandēmijai no „katla” izplūst tvaiks, spiediens mazinās, un tuvākajā laikā visnopietnākais drauds mums ir stihijas, nevis sociālās nelaimes.

Pašlaik mēs esam pārejas periodā. Cilvēcei vēl nepieciešams notiekošo sagremot, apzināties jaunās tendences. Reiz cilvēce skaidri ieraudzīs sevi iespiestu aprindās, kuras no tās izsūc dzīvības sulas, iebiedē, maldina un iedzen stūrī, spēlējoties gluži kā ar rotaļlietu. Un tad aizsegs sāks noslīdēt. Ne ekonomisti, ne politiķi, ne sociālo tīklu „galvas” un jaunās tehnoloģijas – pati dzīve mums parādīs, kas ar mums notiek.

Noslēgumā pasaule sapratīs: mācīties nepieciešams nevis no viļņiem, kas pār to veļas, bet no tām izmaiņām, ko šie viļņi tajā atstāj. Daba šodien ar mums runā pārmaiņu valodā. Īstenībā paši to neievērojot, mēs kļūstam citādāki, iekšēji transformējamies. Un, kad tas visbeidzot parādīsies apziņā, mūsu acu priekšā atmirdzēs vienota pasaule, kuras bagātība tiek aprēķināta nevis naudā, bet mūsu saikņu kvalitātē.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: