Labprātīga attīstība

Cilvēkam garīgajā ir jāattīstās labprātīgi, ar prieku. Jājūt, ka pat tās pūles, kuras viņš veic ar sevi pret savu gribu, viņam rada prieku.

Replika: Bet tas ir pret dabu?

Atbilde: Un cilvēks, kurš kāpj kalnā un cieš, kad rāpjas kalnā – tās ir ciešanas vai prieks?

Replika: Bet viņš to dara labprātīgi.

Atbilde: Un šeit arī labprātīgi. Tevi neviens nevar piespiest ar spēku.

Pieņemsim, mamma var savu bērnu atvest uz kādu grupu, kā mani veda uz mūzikas skolu, lai es tur mācītos. Taču kabalā tas ir neiespējami. Ja cilvēks nevēlas, ja viņam nav iekšējas dziņas, ja viņš nejūt, ka viņam sevi ir jāievieto šajā kolektīvā, tad nekas nesanāks.

Jautājums: Radītājs nevar mūs piespiest Viņu atklāt?

Atbilde: Nē. Nekādi. Viņš var mūs pamudināt ar kādiem ārējiem apstākļiem. Un Viņš to dara.

Jautājums: Vai tad to nedēvē par „vardarbību”?

Atbilde: Protams, ka vardarbība. Taču tas nenotiek kabalā. Tas notiek vispār visā pasaulē, visā mūsu dzīvē.

Cilvēks ar to nodarbojas, lai izietu no vardarbības, lai pareizi saprastu Radītāja un radījuma nosacījumus, lai pats tam ķertos klāt un pats saprātīgi tajā piedalītos – labprātīgi.

Kad cilvēks ņem spēkus, mērķus no dabas un tos padara par saviem, tad tā vairs nav vardarbība.

No raidījuma „Garīgie stāvokļi. Garīgajā nav vardarbības”

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: