Bez pavadoņa nenonākt garīgajā pasaulē

Bez ticības viedajiem nav iespējams sasniegt ticību, kas augstāka par zināšanām un kontaktu ar Radītāju. Tāpēc, ka starp mūsu egoistisko vēlmi un atdeves vēlmi nav tiešas saiknes.

Atrodoties egoismā, mēs nespējam pārlēkt atdeves vēlmē un pat nesaprotam, kas tas ir, kā tam piekļūt. Tāpēc mums ir nepieciešams pavadonis, kurš spēs mūs pārvest no šīs pasaules sajūtas uz augstākās pasaules sajūtu.

Mēs atrodamies šajā pasaulē, tas ir, vēlmē gūt baudu un sajūtam pasauli tikai caur to. Egoisms nosaka visas mūsu īpašības, izrīkojot sirdi un prātu. Un tajā pašā laikā mēs vēlamies sajust realitāti atdeves vēlmē.

Taču mēs nezinām, kas ir atdeves vēlme un kā to attīstīt, lai sajustu citu realitāti, kā sacīts: „Es redzēju otrādu pasauli”. Šeit ir nepieciešams iziet īpašu transformāciju, kas var aizņemt ilgu laiku un sevī ietvert starpstāvokļus starp šo pasauli un nākamo pasauli, starp varu, kas ir vēlmei gūt baudu un atdeves vēlmi.

Šāda pāreja netiek īstenota vienā reizē, bet gan atbilstoši teiktajam: „Tikai labvēlība un žēlsirdība mani vajā visas manas dzīves dienas”.

Un tāpēc mums ir nepieciešams viedais, dzīvojošs vienlaikus divās pasaulēs un spējīgs mums iemācīt, kā šādu pāreju veikt. Ne katrs, kurš sajūt garīgo pasauli, ir spējīgs būt par šādu pavadoni. Tam ir nepieciešama sistēmiska pieeja sajūtās un sapratnē, abu pasauļu izzināšanā un zināšanas, kā soli pa solim veikt pāreju no vienas pasaules otrā.

Pavadoņa īpašību dēvē par „Moše [Mozu]”. No vienas puses viņš atrodas Radītāja īpašībās, taču no otras puses kā „uzticams pavadonis” spēj uzņemties šo misiju pavadīt cilvēkus, mācekļus no šīs pasaules garīgajā pasaulē, tādā veidā pildot Radītāja norādījumus.

Ticība viedajiem – tas ir, skolotājam garīgajā ceļā, ir tas pats, kas ticēt pašam ceļam, ticēt Radītājam un visām mūsu veicamajām darbībām. Panākumi ir atkarīgi no tā, kādā mērā esmu piesaistīts skolotājam un viņam sekoju. Gluži kā nopietnā pārgājienā, kad iet pa nezināmu apkaimi, kura ir bīstama, pa neiemītām takām. Tam ir nepieciešams piemērots apģērbs un apavi, rokās obligāti jābūt nūjai un jāiet soli solī aiz ejošā tev pa priekšu. Tad iespējams pārliecinoši virzīties uz priekšu.

Tas ir pirmais likums, kas ir jāapgūst iesācējam, stājoties uz garīgā ceļa, uz neiestaigāta ceļa, kas viņam nav zināms un nav saprotams. Tāpēc pirmais iet cilvēks, kuram ir liela pieredze, kurš pats jau kaut kad ir gājis šo ceļu. Taču ejošie aiz viņa ceļu nezina.

Šādi ir pieņemts rīkoties materiālās pasaules pārgājienā un vēl jo vairāk garīgajā, tāpēc ka tur mums vispār nav zināms, ko nepieciešams darīt, lai spertu vienu pareizu soli uz priekšu. Turklāt egoisms mūs ik reiz maldina un novirza no ceļa. Un tāpēc mums ir nepieciešami pēc iespējas vairāk precīzi rādītāji, kas mums palīdz virzīties uz priekšu, lai nekluptu un nepakristu.

No nodarbības par tēmu „Ticība viedajiem”, 14.02.2021.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: