Pretstatu karš un miers

Atzīsim, ka nevar būt tikai viens pols

Cilvēks kopš dzimšanas pasauli dala divās daļās: labajā un sliktajā. Tiesa, pastāv vēl it kā neitrālas lietas, taču tās var spēlēt par labu kādai no pusēm. Labuma un kaitīguma kritēriji – mēs to gribam vai nē, ir ielikti mūsu vērtējuma pamatā un nosaka mūsu uztveri.

Galarezultātā es visu izskatu attiecībā uz sevi, visu izkārtoju pa skalu starp labo un slikto, starp labvēlīgo un ļauno. Visa mūsu dzīve pulsē uz balansa kritumiem starp diviem poliem.

Cilvēce kopš neatminamiem laikiem dzīvo ar priekšstatu par divām sākotnēm un to mūžīgo cīņu. Taču, vai mēs šodien saprotam, ka šī cīņa ir nepieciešama, kad konflikti iziet globālā līmenī? Vai mēs apzināmies, ka veselums formējas tieši no pretstatiem, pateicoties to radošajai pretstāvei.

Ebreju tauta jau sākotnēji tika apstiprināta, pamatojoties uz šo principu. Pirms tūkstošiem gadu Ābrama metodika skaidri, praktiski parādīja, kā sevī un starp mums savienot divas sākotnes tā, lai to cīņa radītu nevis atšķirtību, bet vienotību. Šajā metodikā izvēle nav starp plusu un mīnusu – izvēle ir tajā, lai tos kopīgi savstarpēji papildinātu un paceltu virs tiem.

Mūsu laikmetā ideoloģiskās, kulturālās, sociālās tradīcijas sašķeļ veselu pasauli, bet politiķi un varai piederošie, pēc paražas to izmanto, pārliecinot cilvēkus, ka taisnība ir tikai vienā pusē. Taču patiesība nevar būt vienpusēja. Nevar būt, ka viens pols, viena nometne, viens viedoklis pilnībā sagrautu, iznīcinātu sāncensi. Tā būs Pirra uzvara.

„Par to, ka tu nogremdēji, nogremdēja tevi, taču galu galā, nogremdējušie tevi, paši tiks nogremdēti”, – šādi sacīts „Sentēvu izteicienos”. Ienaidam nebūs gala, un tas mūs novedīs līdz kraham, ja vien mēs neiemācīsimies savienot pretstatus. Tie abi pieprasa visu „skatuvi” sev, un tajā pašā laikā nevienam no tiem vēsturiskā un cilvēciskā skatuve nav jāpamet.

Kādā veidā, tad vadīt to kopīgo nodarbi?

Vienošanās bez piekāpšanās

Kaut kad to mācīs no pirmās klases, no bērnudārza – kā nodibināt mieru starp divām pretējām vēlmēm, īpašībām, viedokļiem, procesiem. Bez strīdiem, bez trausliem un mākslīgiem kompromisiem, neziedojot veselību, ģimeni, valsti, sabiedrību. Īsāk sakot, absolūti ne tā, kā mēs rīkojamies tagad, pārliecināti par savu taisnību un nekļūdību.

Galvenais ir saprast, ka runa ir par diviem fundamentāliem dabas spēkiem – par „ziemeļiem” un „dienvidiem”, kuri viens bez otra nespēj. Nav nejaušība, ka attīstītajās valstīs mūsu acu priekšā veidojas divas nometnes, kas savā starpā ir vienādi sadalītas. Nav viņu spēkos vienoties, taču arī atdalīties vienam no otra neizdodas. Tāpēc, ka aiz katra stāv pati Daba.

Vienīgā izeja no šīs situācijas, bez asins izliešanas un adekvāti – ir pacelšanās kopīgu vērtību līmenī, kuru dēļ abas puses ir gatavas kopīgi darboties. Vesela sabiedrība, sirsnīgas attiecības, garantēta nākotne bērniem un mazbērniem, silta un rūpju pilna atmosfēra starp mums – tas viss ir daudz svarīgāks par mūsu šodienas „svētajiem principiem”. Bez tā nesaskaņas sagraus visu, lai ko mēs veidotu.

Un tāpēc mēs paceļamies virs nesaskaņām kā draudzīgā ģimenē. Mēs nekapitulējam, neatdodam uzvaru, mēs joprojām stingri stāvam uz sava. Taču kopā ar to mēs saprotam, ka mūsu taisnība ir tikai daļa no patiesības, un, ka kopīga labklājība vienmēr ir svarīgāka par individuālu triumfu. Kāda ģimenē var būt uzvara? Uzvara ģimenē ir sakāve, lai arī tev trīsreiz būtu taisnība.

Lūk, uz šādiem principiem, ja sabiedrība jau ir pietiekoši nobriedusi un gatava tos pieņemt, var būvēt jaunu nākotni, kur pretstati, lai cik dīvaini nebūtu, viens otru papildinās un nāks par labu visiem. Tādēļ nepieciešams „tikai” domāt un just kopīgā labuma, kopīgā miera, kopīgās cilvēciskās ģimenes kategorijās. Nevilkt segu vienam uz otru, bet iekšēji saiet tuvāk, tā, lai tā pietiktu visiem.

Tā nepavisam nav „filozofija”, tā ir vesela zinātne – kabalas zinātne. Vadoties pēc tās, kādreiz dzīvoja ebreju tauta, un mums vēl nāksies saprast, kādus pacēlumus un kritumus tā izbaudīja savā ceļā kā celmlauži. Toties tagad globālajā laikmetā, kopā ar visu pasauli mēs spēsim daudz vieglāk un ātrāk apgūt šo īstenā līdzsvara zinātni. Tas, kas ar tādām grūtībām izdevās senajos laikos, šodien tiek izstādīts vienkāršā, adoptētā veidā, līdzīgi skolas mācību līdzekļiem, pieejami un uzskatāmi saprotamā veidā, par kuriem agrāk pat labākie cilvēces prāti nevarēja pat domāt.

Nesamierināmo samierināšana

Divi turas pie „kopīgas segas”, un katrs saka: „Tā visa ir mana!” Šo piemēru kabalisti citēja jau pirms tūkstošiem gadu. Šodien mēs saprotam: tiek domātas divas sākotnes cilvēkā un sabiedrībā, kas mūs plēš uz pusēm un atvirza dažādās barjeras pusēs. Viņus samierināt spēj tikai viens – pacelšanās vienā vienotā veselumā, kur divi poli, paliekot pretēji, rada kopīgu saikņu lauku un antagonismā, nesamierināmā kontrastā veido pilnību.

Mums no šīs dialektikas nekur neaiziet, taču mēs varam šo procesu padarīt vieglāku, ja to palaidīsim paši, negaidot stimulus. „Stimuls” no latīņu vārda stimulus – dzinēja asā nūja. Labāk iztikt bez tās.

Iztēlojieties – sēž divi nesamierināmie, taču saprotošie pasaules eksistences pamatus, un sāk vienoties par to, kā viņiem vienam ar otru sadzīvot vispārējā sistēmā, vai tā būtu ģimene, darbs, sociālā sfēra, vai pat politika. Tikai jau cita politika – tāda, kas kalpo kopīgam labumam, nevis personīgām interesēm.

Pamazām mēs iemācīsimies sistēmisko pieeju, sajutīsim viens otru, sajutīsim mūsu savstarpējo saikni un ieraudzīsim tajā milzīgas iespējas – un atkal, par labu citiem, nevis par labu kādam atsevišķi. Tur klāt, mēs sāksim viens otru cienīt, apzinoties, ka tikai kopīgā uzplaukumā katrs atradīs savu individuālo pilnvērtīgo laimi. Īstens pozitīvisms vienmēr ir kopīgs ieguvums. Rezultātā iznāk, ka mūsu savstarpējā papildināmība arī ir pilnība.

Un otrādi, liels naids ved lielā bezizejā. Nav iespējams arī turpmāk dzīvot no krīzes līdz krīzei, no bēdas līdz bēdai, no kara līdz karam, cerībā atbrīvoties no citādajiem, nevēlamajiem. Tas ir, protams, var – taču fatāli. Monarhu laiki ir pagājuši, līderu gudrība zaudējusi vērtību, mietpilsoņu patērētāju demokrātija sašķeļ rietumu sabiedrību, skatuve pildās ar dažāda veida galējībām. Jau rīt tās kļūs par normu un piekāpjoties atdos vietu vēl lielākām galējībām.

Tam nebūs gala. Cerība uz „humānismu” – nav nekas vairāk par pašapmānu. Mēs grimstam atšķirtībā, tā vietā, lai starp pretstatu poliem izlaistu cauri labvēlīgo saikņu strāvu. Šo saikni kopīgajā ķēdē daba mums demonstrē it visur. Elementāra shēma: pluss, mīnuss un pretestība starp tiem. Mūsu gadījumā – pretestība egoismam. Līdzsvarojot egoismu, mēs spēsim starp mums regulēt vienotības spēku un kvalitāti. Un tas ir pieejams katram. Šis potenciāls ir ielikts katrā. Tāpēc, ka mēs visi esam viena veseluma daļas.

Starp poliem un virs tiem

Visa pasaule ir izvērsta starp diviem poliem, starp bezgalīgās skalas divām galējībām. Šīs galējības parādās dažādos dabas slāņos, taču cilvēciskajā līmenī iegūst savu senseno īpašību – īsteno nozīmi. Cilvēka attīstība pakāpeniski ved uz to, lai iznākumā viņš pats pareizi noslēgtu šo ķēdi, liekot citu labumu, tuvākā labumu augstāk par savu personīgo.

Bija nepieciešamas tūkstošgades, lai mēs sāktu kaut nedaudz izzināt mīlestības pret tuvāko likuma būtību – galveno kabalas zinātnes principu, kas tik ilgi šķita kā abstrakcija. Tas ir dabas likums, tajā nav nekā tikumiski pamācoša, nekā utopiska. Šis likums ir absolūts, negrozāms un universāls. Kad mēs to ignorējam, tas aizdedz strīdus. Kad mēs tam sekojam, tas nes mieru.

Sekot šim likumam – nozīmē atklāt mūsu savstarpējo pretējību un vienam otru papildināt līdz pat absolūtai pilnībai. Ar savām neiedomājamām pretrunām radīt veselumu. Sākumā, pateicoties nelaimju spiedienam, pēc tam pēc vēlēšanās, vēloties no sirds, ar prieku. Nav slikto un labo, nav vairāk svarīgo un mazāk svarīgo, nav taisno un vainīgo, ir tikai dinamisks kvalitatīvs līdzsvars, nepārtraukta mūsu kopīgās sirds pukstēšana, kas pārveļas starp poliem.

Un, lai arī mēs no šādām attiecībām esam neprātīgi tālu, tomēr mēs to jau redzam, jau esam spējīgi sev noteikt diagnozi un pieņemt ārstēšanu. Neskatoties uz „bērnudārzu” visapkārt, daudzi iekšēji ir kļuvuši pieaugušāki, izauguši no ilūzijām. Pasaule pirmoreiz stāv izvēles priekšā, kas agrāk izdevās tikai vienai nelielai tautai, kura izlika ceļu.

Lai izdarītu šo izvēli, nevajag doties uz laukumiem vai vēlēšanu iecirkņiem. Tā vienmēr ir šeit, tā ir atvērta visiem un ikvienam. Tā jau aug no iekšienes, no sakņu vijuma, mūsu savstarpējām saiknēm. Pārstāsim izlikt savu atšķirību apskatei, vai gluži pretēji to ignorēt. Būt atšķirīgiem ir brīnišķīgi, ja vien mēs paceļamies mūsu kopīgajā sirdī.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed