Attālums starp vēlamo un reālo stāvokli sevī ietver visu mūsu dzīvi. Šādi var sacīt gan par materiālo dzīvi, gan par garīgo. Katrs gadījums sastāv no esošā stāvokļa, un stāvokļa, kurā mēs vēlētos būt. Taču atšķirību starp šiem diviem stāvokļiem dēvē par mūsu dzīvi.

Tāpēc, ja mēs vēlamies sasniegt patiesus stāvokļus, par kuriem stāsta kabalisti, tad mums ir jāiztēlojas sevi ideālā stāvoklī, tas ir, absolūtā Radītāja vadībā.

Šī pilnība – ir vienīgais eksistējošais stāvoklis, taču mums to nepieciešams atklāt. Un ceļā uz šo pilnību mums nāksies atklāt lielu daudzumu dažādu stāvokļu: tos, kurus sajūtam šobrīd, kā arī tos, līdz kuriem mēs vēlamies nonākt.

Kad mēs vēlamajam stāvoklis pietuvosimies, tad visi līdz šim piedzīvotie stāvokļi, mums šķitīs kā sapnis. Tas viss bija neīsts, tikai atainojās mūsu egoismā, kuru radīja Radītājs. Mēs uz visu skatījāmies caur savu egoismu: uz sevi un uz pasauli, un tāpēc uztvērām savu stāvokli tik nepilnīgu.

Radītājs mums izveidoja šādu ilūziju, taču caur kabalistiem skaidro, ka patiesībā mūsu stāvoklis ir pilnīgs un nekad nav bijis citāds, tāpēc ka atrodas absolūtā Radītāja vadībā. Mēs vienkārši atrodamies kā sapnī, ilūzijā, apslēptībā. Pastāv kaut kas, kas mums aizsedz pilnīgo stāvokli, izsaucot šo dalīšanos vēlamajā un reālajā.

No vienas puses, nepieciešams rēķināties ar savu reālo stāvokli. Tāpēc, ka tas ir tas, ko es pašlaik jūtu, kā tiek sacīts: „Tiesnesim ir tikai tas, ko redz viņa acis”. Taču no otras puses, mums virs šīs realitātes nepieciešams izveidot vēlamo stāvokli – to, kādu mēs iztēlojamies pasauli augstākā absolūtā spēka varā, proti, kādai patiesībā šai pasaulei jābūt.

Pēc atšķirības starp šiem diviem stāvokļiem mēs varam vērtēt, kur atrodamies salīdzinājumā ar patiesību, kādā līmenī salīdzinājumā ar noslēgumu. Šādi mēs nepārtraukti virzīsimies pie Radītāja, uz nemainīgu augstākās gaismas stāvokli, kas piepilda visu Universu.

Turklāt jo tuvāki, kļūstam Radītājam, jo lielāks var šķist attālums no reālā stāvokļa līdz vēlamajam, tāpēc ka mēs arvien labāk iztēlojamies, kādai ir jābūt pilnībai attiecībā pret mūsu tagadējo stāvokli.

Mūsu stāvoklis mums šķiet arvien egoistiskāks, kaitīgāks, ļaunāks, nepilnīgāks, taču vēlamais stāvoklis arvien pilnīgāks. Atšķirība starp vēlamo un reālo nepārtraukti pieaug, iekams no nulles izaug līdz plus bezgalībai un mīnus bezgalībai.

Tāpēc, lai iztēlotos pilnīgu saiknes stāvokli ar Radītāju, nepieciešams atcelt savu egoismu. Un šādu stāvokli nepieciešams Viņam lūgt tāpēc, ka šādu atšķirību Radītājs ir radījis speciāli, lai nonākot izmisumā no sava egoisma, mēs sāktu vērsties pie Viņa un meklētu ar Viņu saiknes. Bez Viņa palīdzības mums no šīs stāvokļa neizkļūt.

Nepieciešams par šo vēlamo stāvokli sapņot, tāpēc ka cilvēks atrodas tur, kur viņa domas. Un tāpēc ir nepieciešams domāt par pilnību, par labo, sapratni, ka pašlaik jūtamais stāvoklis ir Radītāja speciāli organizēts apmāns, lai mēs vēlētos iziet no šīs melīgās pasaules, no tumsas, apslēptības.

Viss darbs ir veiktajās pūlēs, lai izietu no apslēptības un tuvotos gaismai. Var šķist, ka šādi vingrinājumi ir pašapmāns, tāpēc ka es jūtu pasauli tādu, kāda tā ir pašlaik. Tā ir mana realitāte, mana dzīve, kāpēc man būtu nepieciešamas kādas fantāzijas?

Taču mēs vienmēr būvējam nākotnes plānus, un bez šādiem plāniem neko nesasniegsim. Un, ja mēs ik reiz veidojam vēlamo stāvokli virs reālā, – tas nozīmē, ka sekojam viedo ticībai: cenšamies iztēloties viņu sasniegto stāvokli un arī līdz tiem nonākt.

No nodarbības par tēmu „Darbs starp vēlamo un reālo stāvokli”, 20.01.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →