Kā apstādināt laiku

Replika: Parīzes viesnīcās tukšum. Pandēmija – tūristu nav. Un, lūk, viesnīca „Avenju Monmartra”, kura atrodas labā vietā ar skatu uz Eifeļa torni, ielaida bezpajumtniekus.

Viesnīcas vadība gada laikā nodeva savus numuriņus bezpajumtnieku labdarības fondam un deva pajumti cilvēkiem, lai viņi tagad aukstajā laikā nepazustu uz ielas, viņus izvietoja šajos numuriņos. Tur ir ēdināšana trīs reizes dienā, silta duša, silta tualete.

Un šis labdarības fonds uzskata, ka šādi viņi bezpajumtniekus spēs izkustināt no šādas viņu dzīves.

Atbilde: Nē. Tas ir dzīvesveids.

Jautājums: Dzīvot uz ielas?

Atbilde: Jā! Es jūtos brīvs. Man ne pret vienu nav pienākumu un nevienam nav pienākumu pret mani. Man neko nevajag. Es nevēlos nekādas savstarpējas saistības. Es vēlos justies brīvs.

Jautājums: Proti, tā nav nelaime, kā mēs domājam?

Atbilde: Tā nav nelaime, tā ir tādas brīvības sajūta, tāda eksistence, kādas nav nevienam.

Replika: Es uzmanīgi iztēlojos, ka viņi uz mums skatās un saka: „Lūk, nelaimīgie! Viņi tur ar savu biznesu, ar savu naudu”.

Atbilde: Jā. Galvenais, ka mēs dzīvojam skrējienā pakaļ laikam, taču viņiem nav laika jēdziena, laiks pār viņiem nevalda.

Replika: Tas ir skaisti. Mums nepārtraukti tikšķ pulkstenis. Nepārtraukti, nepārtraukti, jā. Nepaspēji…

Atbilde: Un mēs zemapziņā domājam – ka es nepaspēju, un ko es izdarīju…

Taču šeit – nekas! Saproti – kāda laime?! Dēļ šīs brīvības sajūtas viņi ir gatavi dzīvot uz ielas… Cilvēks vienmēr izvēlas egoistiski, šeit neko nepadarīsi. Tāda ir mūsu daba. Viņi izvēlas šādu stāvokli. Tāpēc viņi, protams, atnāks uz viesnīcu, taču es nedomāju, ka viņu būs ļoti daudz.

Es nedomāju, ka viņi izmantos viesnīcas par visiem 100%. Tie ir cilvēki, kuriem būtībā nav tik svarīgi, vai viņi ir nomazgāti vai nē, un pat vai viņi ir normāli pabaroti, vai nē. Tikai, lai tas neskartu viņu laika neesamības sajūtu. Mēs pat nejūtam, kā iespējams eksistēt ārpus laika, ārpus kustības. Tā patiesībā ir garīguma sajūta. Tāpēc, ka laiks ir pats galvenais, kas mums ir.

Replika: Jā. Tās ir mūsu važas.

Jūs vēl nedaudz turpināsiet, un es visu pametīšu un došos uz ielas, tieši, lūk, šādi. Tur pat ir kaut kas no romantikas…

Atbilde: Tā ir cilvēka izvēle. Nevis tāpēc, ka viņš nespēja neko citu izdarīt. Tā ir viņa izvēle. Un es pat teiktu, ka Francijai ir pietiekoši līdzekļu, lai iekārtotu šos nabagus, ne obligāti dēļ šīs pandēmijas, bet vispār bija dažādas iespējas.

Taču viņi neiet prom no ielas. Viņi uzskata, ka tieši šāda eksistence viņiem sniedz brīvības sajūtu. Tu vari teikt: „Viņi taču eksistē ne kā bezpajumtnieki, bet kā zvēri”. Dzīvo uz ielas, nav svarīgi, kur, kā, kas. Tas tiesa. Taču tā ir viņu izvēle.

Pats svarīgākais, ka cilvēks valda pār laiku vai laiks valda pār cilvēku. Līdz pat nāvei.

Jautājums: Kā mums nenonākot uz ielas, sākt valdīt pār laiku?

Atbilde: Tādēļ nepieciešams atbrīvoties no visādām nastām, kuras mūsu egoisms mums uzkrauj, pacelties virs tā – virs egoisma un sākt darboties pavisam citādā griezumā: nevis par labu sev, bet par labu citiem. Citas izejas mums nav. Un tad tu jutīsi, ka izej no vienas nebrīves un nonāc citā nebrīvē – rūpēs par citiem, taču tur tu jūti brīvību no pasaulīgajām važām.

Replika: Tomēr, skatoties uz bezpajumtniekiem…

Atbilde: Skaud!

Un no otras puses var sacīt, ka mēs viņiem kaut kādā mērā tuvojamies. Vīruss mūs piespiež: sēdi mājās un nerausties.

Vienalga tu neko neizdarīsi. Lūk, pasēdēsi vēl pāris mēnešus, tad paskatīsimies, vai drīkst izbāzt laukā degunu vai nē. Ja tu vēl neatrodies augstāk par savu likteni, tas nozīmē, ka vēl pāris mēnešus pasēdēsi utt., iekams sāksi just, ka laika nav.

Tagad tu vēl sev kalendārā raksti: vēl pāris mēnešus, vēl trīs mēnešus, vēl. Taču, kad tu pārstāsi to darīt, tev zudīs laika izjūta. Tad laika izjūtas vietā tev parādīsies cita sajūta.

Kad tu sāksi šo sajūtu noteikt kā citu telpiskā laika stāvokli, saiknes sajūtu starp visiem. Kad pagātne, tagadne un nākotne ir kustība uz vispārēju saikni. Un tad tu mērīsi: ir saikne, tā kļūst arvien reālāka, vēlamāka, tad es virzos uz priekšu, tad es dzīvoju. Taču, ja šī saikne nerealizējas ar vien lielākā un lielākā savienojumā starp mums, tad laiks sāk tikšķēt.

Tieši tad tas sāk tikšķēt.

Jautājums: Tas ir, laiks apstājas, kad es rodu saikni ar citiem, un it kā pāreju gandrīz mūžīgā stāvoklī?

Atbilde: Jā. Ja viss kustas nevis manī, bet starp mani un citiem, tad laiks palēninās, līdz pat tam, ka apstājas.

Replika: Domas par citiem, dzīve citiem, es šādi dzīvoju.

Atbilde: Jā. Cirkulācija noslēgtā sistēmā, šo sistēmu noved absolūta miera stāvoklī.

Šis stāvoklis arī ir Radītāja izzināšana.

No TV raidījuma „Jaunumi ar Mihaelu Laitmanu”, 21.12.2020.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: