Žēlsirdība, taisnīgums un miers

Nedzīvā daba, augi un dzīvnieciskā pasaule dzīvo atbilstoši tajos ieliktajiem dabas instinktiem. Ja labi ārējie apstākļi, tad tie vairojas, ja kļūst sliktāk, tad izzūd.

Taču cilvēks apkārtni iekārto pēc savām vajadzībā, to mainot, lai padarītu komfortāku. Ja apstākļi ir slikti, tad cilvēks tos uzlabo: ievelk ūdeni tur, kur tā nav, iededz uguni, sevi sasilda un pat izgudro ledusskapjus. Viņš pats sev rada labus apstākļus.

Ja cilvēks neradītu labvēlīgu vidi savai dzīvošanai, tagad uz Zemes nebūtu astoņi miljardi cilvēku. Pēdējos simts gados zemes iedzīvotāju skaits pieaudzis četras reizes.

Dabā nemēdz būt šāda strauja populācijas augšana. Taču cilvēki tiecas dabu mainīt: nedzīvo, augu, dzīvniecisko pasauli ap sevi, lai izveidotu ērtu apkārtējo vidi atbilstoši savām egoistiskajām interesēm.

Dabā nav citas šādas būtnes. Dzīvnieki kaut kādā līmenī iekārto savu dzīvi: rok sev alas un pat vāc krājumus ziemai. Taču atšķirībā no cilvēka, viņi nebūvē elektrostacijas un degvielas uzpildes stacijas utt., bet izmanto tikai tos spēkus, kurus saņēmuši no dabas, netaisoties tos uzlabot un pilnveidot, lai ar to palīdzību būvētu daudz pilnīgāku pasauli. Uz ko tādu ir spējīgs tikai cilvēks.

Ja cilvēce virzīsies uz priekšu pareizi, izmantojot visus no dabas dotos resursus, tad mēs spēsim tikt vaļā no visām problēmām. Pateicoties tam, ka cilvēki pareizi apvienojas, iespējams izlabot visu dabu un nonākt līdz brīnišķīgai dzīvei.

Cilvēce sabiedrības veidošanai cenšas instinktīvi izmantot četras kategorijas: žēlsirdību, taisnīgumu, patiesība, mieru, taču mēs redzam, ka mūsdienu sabiedrības stāvoklis ir šo četru principu nepareizas izmantošanas rezultāts.

Ja mēs uzzināsim, kā pareizi izmantot šos principus: žēlsirdība, taisnīgums, patiesība, miers, tad sasniegsim visu to labāko. Tie ir četri balsti, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, ar to palīdzību tiek veidota cilvēciskā sabiedrība.

Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā pasaulē nav tāda jēdziena, kā „sabiedrība”. Lai gan eksistē tādas apvienošanās, kā draudzīgs skudru pūznis vai bars, taču tur viss darbojas, pamatojoties uz instinktu, kuru vada daba.

Taču, ja cilvēks vēlas labu dzīvi, tad tas nav iespējams bez pareizi organizētas sabiedrības. Un tāpēc mums ir jāievieš četri principi: žēlsirdība, taisnīgums, patiesība, miers.

Patiesība ir vispareizākais princips, taču problēma ir tajā, ka tā mums nav zināma. Patiesība ir Radītāja (emet) vārds: burti alef, mem, tav. „Alef” – pirmais alfabēta burts, pa vidu „mem – Binas īpašība, un noslēgumā „tav” – pēdējais alfabēta burts. Šādi veidojas patiesība, Radītāja vārds. Ar šiem spēkiem, ar šiem burtiem augstākais spēks radīja visu radījumu.

Taču mēs neesam spējīgi vadīt cilvēcisko sabiedrību ar kategoriju patiesība. Un tāpēc patiesības vietā izmantojam žēlsirdību, taisnīgumu un mieru, lai vismaz kaut kā pietuvotos patiesībai.

Patiesība – ir absolūta atdeve, Radītāja daba. Taču, lai gan mēs neesam spējīgi darboties atbilstoši atdeves īpašībai, kuru dēvē par patiesību, tad cenšamies vismaz kaut kādā veidā tai pietuvoties, lai viens otru neaprītu. Un šos palīglīdzekļus dēvē par: žēlsirdību, taisnīgumu un mieru.

Tie nav absolūti principi, taču, neesot izvēlei, mums nākas pēc tiem vadīties, lai saglabātu daudzmaz cilvēcīgas attiecības.

No nodarbības, no Bāla Sulama raksta „Miers pasaulē”, 10.11.2020.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: