Mēs visi atrodamies stāvoklī „izraidīšana” – tā ir izraidīšana no Radītāja, augstākās, garīgās pasaules sajūtas un izzināšanas. Pastāv tikai divi stāvokļi: izraidīšana un atbrīvošanās.

Atrodoties stāvoklī, kad Radītājs ir slēpts, mēs nonākam tādā realitātē, kāda tā tēlojas mums tagad, tas ir, laicīga un mainīga, kuru ietekmē dabas likumi.

Taču eksistē garīgā realitāte, kurp mēs varam pacelties. Tur darbojas cita laika ietekme un nosacījumi un mēs nonākam virs jēdzieniem laiks, kustība un telpa.

Kādā veidā tad pāriet no šīs pasaules, no materiālās realitātes, kuru uztveram ar fiziskiem maņu orgāniem uz garīgo realitāti? Tādēļ nepieciešams attīstīt garīgos maņu orgānus, kuri uztver garīgo pasauli.

Pat atrodoties dzīvnieciskajā ķermenī, vēl šīs dzīves laikā, mēs spējam kopā ar materiālo realitāti sajust arī garīgo realitāti. Taču gala rezultātā materiālā realitāte izgaisīs, un mēs visi nonāksim garīgajā pasaulē.

Kādā veidā tad sasniegt atbrīvošanos no sava egoisma, kurš tagad mūs notur tikai šīs pasaules sajūtā? Atbilstoši Radītāja programmai, egoisms mums izraisa dažādas problēmas un nepatikšanas, lai piespiestu pacelties un iziet no šīs pasaules, jo, ja mēs tajā vienmēr labi justos, tad mūžīgi paliktu šajās niecīgajās egoistiskajās vēlmēs.

Radītājs vēlas, lai mēs attīstītos un tāpēc ar dažādām problēmām mūsos atmodina ciešanas, piespiežot mūs aizdomāties par sava stāvokļa maiņu. Viņš arī norāda mums izmaiņu virzienu, atmodinot starp mums egoistiskas attiecības, kas mūs aizved līdz sapratnei, ka nepieciešams pacelties citā realitātes uztverē, realitātē, kas ir augstāk par mūsu saprātu.

Pāreja no pasaules pasaulē ir atkarīga no tā, vai cilvēks realitāti uztver personīgi, individuāli, sajūtot pasauli tādu, kādu mēs to redzam šodien. Caur individuālo uztveri nav iespējams pasauli sajusts citādāku. Vai arī cilvēks sāk savienoties ar citiem un uztvert realitāti no šīs apvienošanās.

Cilvēks sāk domāt nevis par sevi, bet par to, kas ir labi grupai, desmitniekam vai pat visai cilvēcei. Viņš sevi identificē ar citiem, ārpus sevis un realitāti uztver caur viņiem. Tā jau būs garīgā realitātes uztvere, tāpēc ka cilvēks paceļas virs sava egoisma, vēlmes baudīt, kuru dēvē par „ķermeni” uz citu uztveri kopīgā vēlmē starp viņu un otru, kuru dēvē par „dvēseli”.

Šādi cilvēks gūst jaunu realitātes uztveri, tāpēc pāreja no ķermeniskās realitātes uztveres uz garīgo ir pacēlums no cilvēka individuālās iekšējās sajūtas uz kopīgo grupas sajūtu, no sajūtas „es” uz „mēs”. Un, jo lielāks šis „MĒS”, jo spēcīgāka garīgās, mūžīgās un pilnīgās realitātes sajūta, kura ir neatkarīga no cilvēka individuālās uztveres.

Tā būs jaunas, īstenas, vienīgās eksistējošās realitātes uztvere. Mēs taču pašlaik dzīvojam iedomātā realitātē, un visa mūsu pasaule ir ilūzija, kas parādās mūsu materiālajos maņu orgānos egoistisko vēlmju spēkā, kas sev visu pievelk. Šāda realitāte eksistē tikai mūsu iztēlē.

Kad mēs paceļamies no materiālās pasaules uztveres uz garīgo, tad jūtam, it kā mostamies no miega. Mēs pašlaik atrodamies kā sapnī, un mums ir jāatmostas.

No rīta nodarbības, no Bāla Sulama raksta „Zemes mantošana”, 19.10.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →