Ja mēs labi viens pret otru attiecamies un, turklāt vēl mīlam, tad starp mums nevar būt trūcīgi cilvēki, nabagie, slimie.

Tas ir, problēma ir tikai tajā, ka starp mums nav mīlestības. Mēs pārliekam rūpes par nelaimīgajiem uz valdību. Mēs esam gatavi ziedot kaut kādu naudu, taču neieguldīt tajā savu sirdi, nespējam pārdzīvot par mums svešiem cilvēkiem.

Un tāpēc mēs nekad nespēsim izvairīties no nabadzības, slimībām! Pat, ja mēs tam iztērēsim miljardiem dolāru visā pasaulē un organizēsim visa veida organizācijas, ministrijas, kas rūpēsies par trūcīgajiem, apgādājot viņus ar naudu un visu nepieciešamo, vienalga vēl paliks nabagie, slimie un nelaimīgie.

Tāpēc, ka mēs vēlamies atbrīvoties no rūpēm par viņiem. Mēs jautājam: cik nepieciešams samaksāt, lai no manis neprasītu mīlestību? Esmu gatavs maksāt simts dolārus mēnesī, lai mani liktu mierā. Taču ne jau to no mums prasa Tora, bet gan sirsnīgu attieksmi.

Un tieši tādēļ pat visbagātākajās valstīs būs nabadzība, noziedzība un cilvēciskās ciešanas. Paskatieties, kas notiek ar mūsu pasauli, ar visu tās progresu un pārpilnību. Ja vien mēs viens pret otru attiektos ar mīlestību, tad dzīvotu kā Paradīzē. Taču mēs neesam gatavi ar jūtām iekļauties otrā, bet tikai atpirkties ar naudu, lai mūs liktu mierā. Taču tas problēmu neatrisina, tāpēc ka Tora prasa cilvēka sirdi.

Daba no mums prasa mīlestību vienam pret otru. Tā nav kāda ideja vai izdomājums, tāpēc ka mēs atrodamies ietverti dabā, tās likumos. Un šie likumi mūs ietekmē arvien stingrāk un stingrāk, iedzenot mūs stūrī un arvien stingrāk pieprasot pildīt šo nosacījumu: absolūtu savstarpēju savienošanos līdz pat mīlestībai.

Mums jebkurā gadījumā šo nosacījumu nāksies pildīt, ja ne tagad, tad vēlāk. Mēs mirsim un no jauna dzimsim, līdz izpildīsim dabas prasību laikā, kad dzīvojam šeit šajā pasaulē.

Patiesībā mērķis ir sasniegt saliedētību ar Radītāju un kļūt tādiem kā Viņš. Taču to realizēt, iespējams tikai caur mums pieejamām praktiskām darbībām, kas izpaužas mīlestībā pret tuvāko kā sevi pašu.

* * *

Atbilstoši tam kādā mērā mēs viens otru neieredzam, tādā mērā mēs attālināmies no Radītāja un Viņu nejūtam. Taču atbilstoši tam kādā mērā mēs sāksim tuvoties un savienoties viens ar otru, mēs viens otru jutīsim un sajutīsim starp mums Radītāju. Tāpēc, ka tas viss ir viena daba, un viss ir atkarīgs no mūsu attālināšanās vai tuvošanās.

Radītājs vēlas, lai mēs Viņu iepazītu, un tāpēc mums ir jāiziet visi stāvokļi: no pilnīgas atraušanās līdz vienotībai visās iespējamās formā. Tādējādi mēs apgūsim visu savu dabu. Mūsu egoisms ir tik daudzpusīgs, ka rada bezgalīga skaita dažāda veida naidu. Taču, sākot tuvoties Radītājam, mēs sākam Viņu just un saprast, savienoties ar Viņu.

Izzināšana vienmēr sastāv no divām daļām: no savstarpēja naida un savstarpējas mīlestības. Atbilstoši atšķirībai starp mīlestību un naidu mēs sākam sajust Radītāju. Vienu nav iespējam izzināt bez otra, tāpēc ka mēs esam radījumi un visu izzinām tikai pretējību kontrastā.

No vakara nodarbības, 12.10.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Krīze un globalizācija | Add Comment →