Jautājums: Nepieciešamība pēc sociālām saiknēm mums ir dota no dabas. Jeb kura cilvēka smadzenes reaģē uz sociālo izolāciju, kā uz fiziskām sāpēm. Cilvēki, kuri atrodas izolācijā, mirst biežāk no tām vai citām slimībā.

Labas sociālās saiknes nes lielāku baudu nekā nauda. Eksperimenti parādīja, ka uzticība darbā starp darbiniekiem tiek pielīdzināta 30% pielikumam pie algas. Tas ir, sadarbība dod lielākus rezultātus nekā konkurence.

Rodas paradokss: mēs saprotam sociālo saikņu svarīgumu, taču nerūpējamies par to attīstību indivīda un valsts līmenī. Nevienā valstī nav nacionālās programma par cilvēku satuvināšanos, par jutīgo sociālo saikņu uzlabošanu, nav skaidrojumu, kādā mērā tās ietekmē mūsu fizioloģiju. Kāds tam ir iemesls?

Atbilde: Tas pats egoisms. Iespējams, mēs to pat vēlētos, taču vienlaikus mūsos eksistē tā dēvētā „ļaunā daba” – egoisms, kas mums neļauj vienam pret otru attiekties labvēlīgi. Gluži pretēji egoisms mūs nostāda viens otram pretējos stāvokļos, piespiežot mūs atrasties nepārtrauktā cīņā.

Mūsu dabā eksistē sākotnējie dati, kurus mēs vienkārši tāpat nevaram apiet, lai gan labvēlīgas attiecības sabiedrībā spētu tam nest milzīgus ienākumus, dividendes un dotu daudz augstāku attīstības līmeni un drošību.

Iztēlojieties, ja mēs viens pret otru attiektos kā viena ģimene un atbrīvotu līdzekļus un spēkus no bruņošanās sacensībām, – tad mēs dzīvotu kā paradīzē!

Jautājums: Bet varbūt neko no tā visa nevajag, tas taču ir pret mūsu dabu? Tad dzīvojam pēc egoistiskiem likumiem, džungļu likumiem.

Atbilde: Lūk, mēs arī dzīvojam pēc egoistiskiem likumiem.

Taču pēc džungļu likumiem mēs nevaram dzīvot, citādāk mēs viens otru nogalināsim. Tāpēc eksistē noteikts reglaments, kur un kā mēs varam pieļaut spēka pielietošanu. Tie ir kriminālkodeksi un visi iespējamie ierobežojumi, pēc kuriem mēs cenšamies pastāvēt.

Taču kopumā cilvēce ir nelaimīga. Šodien tā nonāk pie secinājuma, ka nespēj nekur aizmukt no savstarpējās saiknes. Tā ir nepieciešama, svarīga, un arvien vairāk daba pieprasa tai būt globālai, integrālai, savstarpējai. Taču no otras puses egoisms mums to neļauj.

Jautājums: Tomēr jūs vienmēr apgalvojat: nepieciešams dzīvot pēc dabas likumiem. Taču dabā viss pamatojas uz dabiskā egoisma, un katrs ēd otru. Vai arī pie mums tā ir jābūt? Mēs taču esam dabas turpinājums.

Atbilde: Nē. Tas, kas notiek dabā, ir cilvēciskās sabiedrības atspoguļojums, kur katrs viens otru grauž.

Lieta tā, ka dabas augstākais līmenis ietekmē tās zemākos līmeņus. Tāpēc cilvēciskā sabiedrība, kas ir veidota pamatojoties uz egoisma, gluži tāpat ietekmē daudz zemākos līmeņus. Tāpēc vilks nevar dzīvot līdzās aitai, un mazais puisēns nevar pastaigāties kopā ar viņiem.

Viss ir atkarīgs tikai no savstarpējām attiecībām cilvēciskajā sabiedrībā. Mainīsimies mēs, mainīsies absolūti visa daba.

No TV raidījuma „Post koronavīrusa laikmets”, 07.05.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →