Jautājums: Kāpēc kabalas mācību procesā es no sākuma jūtu pilnīgu entuziasmu – viss ir skaidrs, saprotams, gribas dziedāt, taču pēc tam iestājas brīdis, kad pārstāj saprast materiālu, rodas šaubas, neapmierinātība ar visu un domas: „Vai man to vajag”?

Atbilde: Tā tas ir. Tieši šādi kabalā notiek. Dažiem tas parādās ļoti ātri, pēc viena vai diviem mācību gadiem, taču citiem pēc pieciem, desmit gadiem.

Lieta tā, ka iestājas periods, kad cilvēks pietuvojas Radītāja atklāsmei, savas saiknes izzināšanai ar Radītāju. Taču šī saikne tiek noteikta ar iespēju pacelties virs sava egoisma.

Šeit tad arī cilvēkam rodas tāds kā nosprostojums. Viņš to atgrūž. Kad viss bija labi, un viņš ar savu egoistisko vēlmju palīdzību tiecās uz Radītāja atklāšanu, viņam šķita, ka viņš ir gatavs pārraut mahsomu, darīt visu, lai atklātu Radītāju.

Taču, kad pienāk laiks atkāpties no sevis, sava egoisma, sākt ar to strādāt, to pārveidot, lai atklātu Radītāju, tad iestājas ļoti sarežģīts, ļoti smags etaps, tāpēc ka tev sevi ir jāpiespiež, jāpaceļas virs sevis, jāpārvērš savs egoisms altruismā, proti, jāveic visa veida anti egoistiskas darbības. Un tāpēc cilvēki, sasniedzot šādus stāvokļus, parasti aiziet.

Šeit arī atrodas pamatpunkts, kuru pārkāpjot cilvēks sāk atklāt Radītāju. To nepieciešams pārvarēt. Tā ir psiholoģiska barjera, kad tiek pārvarēts egoisms un sākas atklāsme.

No nodarbības krievu valodā, 26.04.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →