Koronavīruss – nelīdzsvarotības sekas dabā

Vispārēju uzmanību piesaistījušais koronavīruss patiesībā, šķiet, tikai bērnu spēlīte, salīdzinot ar katastrofām, kādas draud nākotnē. Piemēram, pakāpeniska Zemes magnētisko polu nobīdīšanās draud novest līdz pēkšņām izmaiņām, kā rezultātā atgriezīsies ledus laikmets.

Kādēļ mēs tā uztraucamies par kaut kādu vīrusu, kurš nav nekas salīdzinājumā ar tālāko notikumu attīstību? Lieta tā, ka koronavīruss trāpa katram individuāli. Turpretī, ja tuvotos sasalums vai okeāns paceltos par vairākiem metriem, es šo efektu nesajutīšu individuāli sevī, pārbaudot savu temperatūru vai pulsu.

Viss atkarīgs no cilvēku sajūtām. Ja atlidos siseņu bars un noēdīs no laukiem visu ražu, tad mēs atnāksim uz veikalu un tajā neredzēsim nekādus produktus kā tikai pašus siseņus: iecukuroti siseņi, sālīti siseņi utt. Lūk, tad gan mēs sāksim uztraukties!

Taču pagaidām uzmanības centrā ir koronavīruss. Tas demonstrē cilvēcei mūsu vājumu un attiecības vienam ar otru, kuras šobrīd izpaužas negatīvā formā, tāpēc caur tām tiek nodota slimība no viena uz otru. Taču šīs attiecības arī parāda, ka, ja mēs gribēsim rīkoties kopā, pārdomāti un apzināti, mēs varēsim sevi aizsargāt no vīrusa.

Turklāt epidēmija attīra mūs no visāda veida atkritumiem: mēs esam pārstājuši šurpu turpu lidot, nodarboties ar nevajadzīgām lietām. Ja epidēmija ievilksies vēl gadu, mūsu dzīve nomierināsies un mēs darīsim tikai nepieciešamās darbības.

Neviens vairs neskries pa veikaliem, iepērkot apģērbu. Visi dzīvos mierīgi, galvenais, ka tik būtu veseli. Vīruss mūs ieslēdz aiz atslēgas un mēs kļūstam labi bērni. Sanāk, ka tas nav vīruss, bet palīdzība no augšienes.

Epidēmija ietekmēs arī ekonomiku un pieklusinās visas kaislības, jo kā dēļ mums karot, ja mēs visi esam nelaimes brāļi. Pār ko censties valdīt – pār cilvēkiem, kuri dzīvo uz paša nepieciešamākā robežas?

Taču pēc tam nāks jauni triecieni: siseņu un odu mākoņi, peļu bari. Mums nebūs spēka ar tiem cīnīties to milzīgā daudzuma dēļ. Un šādi mūsu dzīve pakāpeniski pieņems citu formu: tajā mēs iemācīsimies, kā var dzīvot savādāk. Tāpēc, ka šodien cilvēciskā sabiedrība vairāk līdzinās finanšu burbulim: katra otrā kompānija – investīciju fonds.

Saskaņā ar dabas likumiem neviena būtne nedzīvā, augu vai dzīvnieciskajā līmenī nepatērē vairāk, kā nepieciešams eksistencei. Mēs redzam, kā plēsēji, leopards vai vilks, aprij medījumu, bet viņi to dara, lai izdzīvotu, un neņem lieku.

Un cilvēkam arī jādzīvo, lietojot tikai dienišķi nepieciešamo, pārējo atdodot sabiedrības labumam, turklāt tieši to, kas tai patiešām ir par labu, nevis maldināt sabiedrību ar visādām muļķībām.

Cilvēciskajai sabiedrībai jānonāk pie tādas materiālās dzīves formas, kura atbilst dzīvnieciskajam līmenim. Dzīvnieciskajam ķermenim jādzīvo kā visiem dzīvniekiem, tas ir, patērējot tikai izdzīvošanai. Un vairāk neko no dabas nevajag ņemt, visu pārējo nepieciešams virzīt tikai uz garīgām darbībām, uz Radītāja darbu.

Mēs ražojam produktus, no kuriem 90% nevienam nebūs vajadzīgi. Viss ir organizēts pa ķēdi, kur katrs ražo savu daļu un nodod nākošajam, bet pēdējais ķēdes loceklis visu izmet, lai varētu visu procesu sākt no jauna.

Šādā formā uzbūvēta visa mūsdienīgā pasaule, citādi mēs nevaram nopelnīt. Mēs pelnām tikai ar to, ka izspiežam visus dabas resursus no zemes. Šādi nevar tālāk dzīvot, mēs iznīcinām ekoloģiju.

Egoisms, kurš katru mirkli mūs virza uz priekšu, novedis mūs pie tādas dzīves, ka vairs nav iespējams to paciest. Mēs paši rokam sev kapu. Nāves eņģelis pasniedz indes pilienu uz zobena asmens, un tu paklausīgi to norij un mirsti.

Kur ir izeja? Izpētīt to, par ko vēsta kabalas zinātne, izlabot savas domas un ar šīm domām mēs izlabosim pasauli. Kad būs daudzi cilvēki ar pareizām domām, tad tās varēs pārnest uz materiālām darbībām. Taču pat mūsu domas vien jau darbojas!

Atdot sabiedrībai nozīmē vispirms izpētīt, kas ir atdeve un kādā formā sabiedrībai nepieciešams eksistēt, lai tā atbilstu dabas likumam. Viss noskaidrosies domās.

Cilvēkam pašam ar savām pūlēm un sevis ierobežošanu jāsasniedz tāds stāvoklis, kādā dzīvo dzīvnieki, tas ir, nepatērēt vairāk, kā dzīvībai nepieciešams. Un visu savu atlikušo enerģiju un prātu mums jāvērš uz mūsu savstarpējo apvienošanos.

* * *

Koronavīrusa epidēmija un visas pārējās problēmas ir līdzsvara trūkums mūsu dzīvē. Ja mēs materiālajā dzīvē dzīvotu kā dzīvnieki, kuri savam dzīvnieciskajam ķermenim netērē vairāk, kā nepieciešams un visas dvēseliskās pūles vērstu Radītāja atklāšanai, dzīve būtu skaista.

Taču mēs ienesam izkropļojumus, cenšoties savā egoismā valdīt pār visu pasauli, izpostīt zemeslodi un izlietot visus tās dabas resursus. Un tādēļ daba, izejot no līdzsvara, parāda mums visas šīs problēmas: bioloģiskās problēmas koronavīrusa formā, vulkānu izvirdumus, zemestrīces, cunami. Visas šīs katastrofas izsauktas, pateicoties līdzsvara trūkumam, ko mēs dabā radām.

Mēs esam spiesti ierobežot sevi, lai lietotu dabu tikai nepieciešamā veidā, kā māca kabalas zinātne. Taču visus citus varenos spēkus, laiku, milzu prātu un vēlmi, kas cilvēkam piemīt, lietotu tikai cilvēces izlabošanai, lai no tās izveidotu instrumentu Radītāja atklāšanai.

Pašreiz cilvēciskā sabiedrība darbojas pretēji Radītāja atklāšanas virzienam un ar to mēs, saprotams, izsaucam visas problēmas. Un koronavīruss ir tikai sākums.

Mesijas laikmetam, kurā mēs jau atrodamies, jāatnes mums daudz jaunu atklājumu. Cerēsim, ka, pateicoties mūsu pūlēm, šie atklājumi būs labi, taču diemžēl pagaidām, par to ir jāšaubās…

Pacentīsimies ātrāk iemācīties un nodot visai cilvēcei visu vīrusu cēloni – cilvēciskās sabiedrības neatbilstību vispārējam dabas likumam, kura būtība ir līdzsvars. Tā ir parasta fizika, nevis ticība – dabas likums.

No nodarbības, no raksta „Pasaule”, 05.03.2020.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: