Kā tu jūties šajās grūtajās dienās?

Kā tu jūties, cilvēk, šajās grūtajās globālās koronavīrusa epidēmijas dienās, kas tevi ierauj jūtu un domu virpulī? Viens stāvoklis nomaina citu kā kaleidoskopā, no sirdslēkmes līdz pilnīgai vienaldzībai.

Šausmu viļņi veļas virsū viens pēc otra, it kā daba tevi kultu blenderī. Viss, ko tu zināji un prati, viss, pie kā biji pieradis savas dzīves gadu desmitos: bērni, darbs, alga – viss tiek pārsvītrots un noliegts. Kā tev palīdzēt un atvieglot šo milzīgo sāpi?

Es zinu, ka tu esi racionāls cilvēks, gudrs, darbā cienīts. Tev patīk rīkoties ar konkrētiem skaitļiem un pieņemt lēmumus pāri jūtām. Taču tagad tev gribas dzirdēt kaut ko jūtīgu, kas ienāktu tieši sirdī.

Es pacentīšos to izdarīt, tikai saproti, ka kabalas zinātne vēršas pie cilvēka sirds caur viņa saprātu vai pie viņa saprāta caur sirdi. Tā savieno šīs abas pretējības, absolūti atšķirīgās sistēmas.

Visa mūsu dzīve ir būvēta uz saikņu lokiem: attiecības pašam ar sevi, attiecības ar sievu vai vīru, ar bērniem, attiecības ar Radītāju. Pašlaik visas šīs attiecības pārdzīvo revīziju, un vispirms attiecības pašam ar sevi.

Koronavīruss veicis tādas radikālas izmaiņas mūsu dzīvē, ka cilvēks nepārtraukti sevi atklāj stresā, paniskās, prātu stindzinošās un sirdi apgrūtinošās bailēs kā stenokardijas lēkmē, satraukumā, gluži kā lamatās iekļuvis zvērēns.

Par ko nepieciešams domāt, lai nedaudz nomierinātos un justos aizsargāts? Ir vērts veikt pilnīgu apvērsumu savos uzskatos par dzīvi. Es domāju, ka gluži pretēji, pirms koronavīrusa mēs atradāmies mūžīgā stresā un satraukumā, neskaidros un nelīdzsvarotos stāvokļos.

No rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam mēs centāmies iegrozīties, lai izpildītu to, ko no mums pieprasīja sabiedrība, priekšniecība, ģimene un vēl kāds un vēl… Es biju parādā bankai, parādā darbā, es biju visiem parādā, parādā, parādā … Šāda bija mana dzīve.

Un te parādās kaut kas neticams, ko cilvēki nosauc par koronavīrusu. Un šis vīruss pēkšņi nomierina visu manu dzīvi. Es neeju uz darbu, bet palieku mājās. Bērni nejoņo nez kur, bet sēž mājās savā istabā, sieva arī ir mājās. Mēs kopā skatāmies televizoru, vai katrs ir aizņemts ar savu datoru, palēnām dara savus darbus. Viss, it kā labi.

Droši vien galvenais satraukumu un baiļu iemesls ir varbūtība zaudēt ienākumus. Līdz šim viss bija skaidri un saprotami, un negaidot viss kļuva neskaidrs un nesaprotams, un nākotnes perspektīva ar katru dienu izskatās arvien biedējošāka. Es uztraucos nevis par tālu nākotni, par laiku, kad aiziešu pensijā, bet par to, ka nākamajā nedēļā, nākamajā mēnesī nebūs naudas pārtikai.

Taču tās pagaidām, ir tikai bailes, nevis realitāte. Mājās pagaidām ir produkti, pilns ledusskapis. Ir vēl kaut kāda nauda kontā. Tās ir tikai hipotētiskas bailes par iespējamo notikumu gaitu. Bet, ja dzīvojam šodienā, tad var sacīt, ka dzīve kļuvusi mierīgāka.

Kāda jēga pārdzīvot par iespējamo nākotni, ja tas neko nepalīdz? Un mēs vispār nezinām, kas būs rīt, tad kāpēc šodien sevi padarīt traku ar uztraukumiem un bailēm?

Protams, man ir pienākumi pret ģimeni, bērniem, bet šie pārdzīvojumi taču nekādi nepalīdzēs. Kas būs, tas būs, mēs visi atrodamies augstākā spēka rokās, un visas manas pūles neko neizmainīs ne uz labo, ne slikto pusi. Kā Radītājs ieplānojis, tā arī būs.

Varbūt šādā situācijā es ātrāk sapratīšu, kur Radītājs mani velk. Nav taču neviena cita, izņemot Viņu un Viņš vienmēr virza mūs uz mērķi. Tad domāsim par šo mērķi un uzzināsim, ko Radītājs vēlas no mums. Mūsu stāvoklis ir dabas programmas sekas, un nevajag domāt, ka mēs esam gudrāki par to. Labi, ja mēs kādreiz sapratīsim, kur atrodamies – kādā pasaulē, kādā vidē, kādu spēku ietekmē.

Tas viss nav atkarīgs no mums – mēs esam tikai niecīgas dabas daļiņas, kuras domā, it kā kaut ko saprastu dabā. Bet, pat ja mums tiešām izdodas dabā kaut ko saprast, mēs to lietojam sev par ļaunu. Tādēļ nav ko nožēlot, ja nesasniedzām mērķi, kuru mēs sev nolikām, tajā taču nebija nekā laba.

Pirms epidēmijas izplatīšanās cilvēce uz visas zemeslodes atradās uz katastrofas sliekšņa, lielu nelaimju priekšā. Visi jau atklāti runāja par nespēju izvairīties no kara un vispārējās globālās ekoloģiskās, cilvēku attiecību, ražošanas, politiskās, finanšu krīzes. Pasaule, kura būvēta pamatojoties uz savu egoistisko prātu un jūtām, bija vienkārši drausmīga un dzīvoja no vienas krīzes līdz otrai.

Kas tad iepriekšējā dzīvē bija labs, kas tev tagad ir žēl? Tikai tas, ka visu šo problēmu vidū tev izdevās saņemt savu nožēlojamo algu un pabarot ģimeni. Un tas tev ļāva justies pilnīgam un laimīgam?

Tev žēl tas, ka vismaz zināji visu uz priekšu: vai pietiks naudas līdz mēneša beigām un kur to aizņemties nepieciešamības gadījumā. Bija vismaz kaut kāda noteiktība, taču tagad tu nervozē neziņā. Ko darīt ar šo iekšējo satraukumu un drudžainajām domām: „Bet ja nu…?”

Šādas domas tagad moka lielāko daļu zemeslodes iedzīvotāju, tāpēc ka šī epidēmija ļoti ātri pārņems visus kontinentus. Koronavīruss aprīs visu pasauli, visu cilvēci. Katrs sāks domāt: „Kas būs ar mani rīt? No kā es esmu atkarīgs? Kā iespaidot savu likteni? Kā es varu garantēt sev labu šodienu, rītdienu un parītdienu?” Ļoti labi, ka šādi jautājumi cilvēkos mostas, un īpaši jaunajos.

Vai tad visa lieta ir tikai naudā? Ja mūs uztrauc tikai alga, tad mēs vēlamies dzīvot kā dzīvnieki, kuriem galvenais ir būt pārliecinātiem, ka tos pabaros gan šodien, gan rīt, gan parīt un pārējais nav svarīgi. Tad ko, es vēlos „ēst no vienas siles ar ēzeli”, vai es, cilvēks, tomēr domāju par citām lietām?

No 1214. sarunas par jauno dzīvi, 19.03.2020

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: