Pie sarkanās līnijas

Koronavīrusa epidēmija skar katru cilvēku pasaulē, lai no kurienes viņš nebūtu: no Itālijas, Izraēlas, Korejas, Krievijas. Visa pasaule satraucas. Vīruss izplatās, neatzīstot nekādas robežas, un tam nav redzams gals. Speciālisti pareģo, ka epidēmija ievilksies gadu, līdz neparādīsies kādi līdzekļi cīņā ar vīrusu.

Koronavīruss ļoti spēcīgi izmainījis attiecības starp cilvēkiem cilvēciskajā sabiedrībā, uzstādot mums nopietnus jautājumus. Ko nepieciešams darīt, lai atgrieztos pie normālas dzīves, ko daba no mums vēlas, un kāpēc mums nes šādus pārsteigumus? Kāds ir visu problēmu, ar kurām mēs savā dzīvē saskaramies, risinājums?

No vienas puses, šīs problēmas mums parāda, kādā mērā mēs esam saistīti un atkarīgi viens no otra. Taču no otras puses, mūsu saikne nav labvēlīga, un ir nepieciešams mācīties, kādā veidā šo saikni mainīt. Koronavīruss tikai ir sācis atklāt visu mūsu stāvokļa smagumu. Pagaidām stāvoklis vēl nav tik slikts.

Paskatīsimies, kas būs, kad Ziemeļamerika un Dienvidamerika, kā arī Eiropas valstis slēgs savas robežas. Cilvēce no jauna atgriezīsies pie robežšķirtnēm, barjerām.

Un vienīgā izeja ir kārtīgi noskaidrot, kādai ir jābūt pareizai saiknei starp mums, un kādā veidā šīs labvēlīgās attiecības izveidot, lai neielauztos nekāds vīruss. Vīruss ir norāde uz to, ka mūsu saikne vienam ar otru ir nepareiza, nelabvēlīga.

* * *

Koronavīruss ir kopīga problēma visiem, un tāpēc tā pieprasa no visas cilvēces pareizu apvienošanos un savstarpēju galvojumu. Kāpēc mēs ik reiz sev uzsūtām ar vien jaunas nelaimes? Kāpēc daba nepārtraukti mūs sit ar pletni – katru atsevišķi un visus kopā?

Kāpēc šie sitieni, no gada gadā, kļūst arvien stiprāki, un tik ļoti paplašinās, ka aptver visu cilvēci? Daba cenšas aizvest mūs līdz galvojuma nepieciešamības apziņai, lai mēs kļūtu gluži kā viens cilvēks, viena sistēma.

Katram cilvēkam pasaulē ir jāsaprot:

  • Koronavīruss nav nejaušība, bet procesa daļa, caur kuru dabas spēki ved cilvēcisko sabiedrību, tiecoties mūs savienot vienā sistēmā.
  • Šajā vienā sistēmā eksistē likumi, kurus daba mūs piespiedīs pildīt, ja ne labprātīgi, tad ar rungu. Un koronavīruss ir viena no likstām, kura uzsūtīta cilvēcei, lai to sapurinātu un piespiestu aizdomāties par to, kā dzīvot pareizi.

Ideālā mums ir jākļūst kā vienam cilvēkam, ar vienu sirdi, vienā sistēmā. Nav izejas, mums nāksies līdz tam nonākt.

Koronavīrusa epidēmija ir pirmais sods no veselas sitienu sērijas, kura atklāsies katru mēnesi. Ja mēs attiecamies viens pret otru slikti, tad šādā veidā mēs radām vietu vīrusam. Vīruss rodas tur, kur trūkst galvojuma, kuru mums vajadzēja nodibināt.

Radīšanas mērķis ir aizvest cilvēci līdz labam savienojumam un mīlestībai pret tuvāko kā sevi pašu. Taču, ja tas nenotiek, tad sāk atklāties dažādas problēmas, kuras patiesībā kalpo kā zāles, kuras mūs spiež apvienoties.

Mēs skatāmies viens uz otru un nevēlam otram labu. Un šādā veidā vīruss tiek nodots no cilvēka cilvēkam, ar sliktu skatienu un nosodošiem vārdiem, kuri materializējas vīrusu veidā.

Cilvēce arvien vairāk ir savstarpēji atkarīga ražošanā, tirdzniecībā, visā pārējā, taču līdztekus tam mēs neuzlabojam cilvēciskās attiecības. Tās ir pretrunā mūsu savstarpēji augošajām saiknēm, tāpēc ka es saistos ar katru cilvēku uz zemes, ne tāpēc, lai izspiestu no viņa visas sulas. Un saprotams, kad šīs saiknes kļūst absolūti nepanesamas, daba pa tām sit un pārrauj.

Iztēlojieties, ka mēs sevi atvienosimies no Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas – kā tas iedragās ražošanu. Pietiekoši pārtraukt izlaist kādu nelielu elektronisku elementu un pus pasaule apstāsies.. Un viss tāpēc, ka mēs sevi neorganizējam pareizi cilvēciskajā līmenī, nesekojam galvojuma likumam. No cilvēkiem izspiež pēdējās atliekas, lai elite nopelnītu vēl dažus miljardus.

Vīruss jau ir novedis līdz masu atlaišanai. Neizskatās, ka šis vilnis norimtu, acīmredzot tas sašūpos visu cilvēci, lai mēs sajustu, ka esam nonākuši līdz sarkanajai līnijai, un daba mums vairs neļaus šādi eksistēt.

Pirmoreiz cilvēces vēsturē mēs apzināmies, ka tas ir trieciens no augšienes. Šādi ēģiptiešu pareģi sacīja faraonam par vienu no sodiem, ka tas ir dievišķais pirksts. Katrs sajutīs, ka tas ir augstākais sods, ka mūs rausta no augšienes.

* * *

Paskatoties uz otru ar nelabvēlīgu skatienu, es šādā veidā nododu viņam vīrusu. Tāpēc, ka mēs esam saistīti vienā sistēmā un, domājot par kādu slikti, es visā sistēmā ienesu vīrusu, negatīvu signālu, laužot galvojumu. Lai arī tā ir tikai doma, taču mēs visi savstarpēji esam saistīti ar domām, runām un darbībām.

Vēlamies mēs to vai nē, taču mēs esam ieslēgti vienā kopīgā sfērā. Un tāpēc, nav svarīgi es runāju, rakstu, domāju vai daru ar rokām. Efekts no domām ir pat lielāks, jo ir sacīts „viss noskaidrosies domās”. Un doma pēc tam materializēsies fiziskā darbībā.

Starp mums ir izvijušās neredzamas saites, mēs atrodamies saikņu laukā. Un visaugstākais saiknes līmenis ir doma, kura pēc tam nolaižas daudz vienkāršākos līmeņos. Taču mēs spējam izlabot visus vīrusus un domas. Galvojums ir pareiza savstarpēja saikne starp mums domu līmenī. Un, ja šī saikne mums būs, tad nekas vairāk nebūs nepieciešams, nekādas materiālas zāles.

No rīta nodarbības, 07.03.2020.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed