Epidēmija – tas nav sods, bet zāles

Vēstures gaitā mēs esam saņēmuši daudz uzmanības apliecinājumus no Radītāja, laba un labu daroša. Taču, atrodoties egoistiskās, Radītājam pretējās īpašībās, mēs uztvērām šīs mīlestības un rūpju izpausmes kā sitienus un nesajutām nepieciešamību mainīties.

Kā mīloši vecāki liek bērnam mācīties, taču viņš vēlas tikai spēlēties un viņus neklausa, uzskatot, ka vecāki viņu ienīst.

Tieši tā notiek arī pasaulē: krīzes, kari, nelaimes, epidēmijas – viss cilvēces noietais ciešanu ceļš. Un tikai tāpēc, ka mēs negribējām pieņemt Radītāja vadību kā absolūti labu un vienmēr nesošu labu, proti, pielāgot sevi šai vadībai.

Mēs vēlējāmies aizbēgt no Radītāja norādījumiem, kā bērni, kuri neklausa vecākus un kuriem nepārtraukti jāslēpjas un jāstrīdas. Tādēļ dzīve bija tik rūgta līdz pat šodienai.

Taču tagad mēs pārdzīvojam īpašu triecienu, atšķirīgu no visiem citiem. Tas nāk, lai nomierinātu visu pasauli, visu cilvēci un padarītu mūs par vienu veselu. Gluži kā vecāki, kuri zaudējuši pacietību, bērniem saka: „Pietiek, tagad jūs visi apklustiet!” Un piemēro mums tik skarbus līdzekļus, ka mēs patiešām nomierināmies.

Augstākā vadība arvien vairāk nolaižas lejup un tuvojas mums, sākot nodarboties ar mums pavisam tuvu, personīgi, tieši.

Kāpēc cilvēce tik smagi uztver šo triecienu? Kāpēc koronavīruss tur visus šādās bailēs? Mēs taču esam pieraduši, ka katru gadu katrā valstī mirst daudzi cilvēki un dzimst jauni. Kāpēc gan mēs tā nobijāmies no vīrusa?

Mēs zinām, ka simt gadu laikā visi zemes iedzīvotāji nomainīsies – visi nomirs un viņu vietā piedzims jauni, tomēr netaisām no tā traģēdiju. Taču vīruss ir psiholoģisks trieciens. Mūsu vidū ir kāds slēpts kaitnieks, kuru mēs neredzam un nejūtam un nezinām, no kurienes tas uzbruks.

Tomēr vīruss darbojas mūsu interesēs, kad pavēl atdalīties vienam no otra un neiziet no mājas. Tas it kā saka: „Ja jūs neprotat labi izturēties viens pret otru, tad sēdiet mājās! Taču, ja parādās nedaudz labais, tad drīkstat iziet, bet netuvojieties viens otram tuvāk par desmit metriem.”

Vīruss mums parāda mūsu patiesās savstarpējās attiecības: ka mēs neesam spējīgi būt kopā, un, ja savienojamies, tad nododam viens otram vīrusus, jo esam egoisti. Šis vīruss ir augstākās vadības atklāšana.

Vīruss šķir cilvēkus, attālinot vienu no otra dēļ viņu egoisma. Tas piespiež viņus sēdēt mājās tā vietā, lai nodarbotos ar visādām nevajadzīgām, izdomātām lietām. Vīruss mums parāda, kādās daudz pareizākās saiknēs mēs varam būt. Tas atnācis ne tāpēc, lai mums kaitētu un mūs nogalinātu, bet, lai pareizi organizētu mūsu dzīvi. Tā ir Radītāja roka, kura žēlsirdīgi mūs audzina.

Epidēmija – tas nav sods, bet zāles. Vīruss atvēsina mūsu attiecības, kuras uzkarsējis egoisms, vēlēšanās uzvarēt, gūt panākumus, izmantot citus. Tas pārtrauc visu šo sacensību.

No rīta nodarbības, 18.03.2020.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: