Aiz absolūtas izlabotības robežas

Jautājums: Viena dvēsele ir sadalīta 600 000 lauskās. Katra lauska sašķēlās dažādi, un katras pieredze spēlē lielu lomu un ir ļoti svarīga. Vai mēs atgriezīsimies kopīgā dvēselē un tad visu uztversim kā Radītājs?

Atbilde: Kad mēs kopā atgriezīsimies kopīgā dvēselē, vai spēsim tajā izzināt Radītāju attiecībā pret mums? Jā, taču gluži tāpat kā jebkurās mūsu pasaules darbībās, mēs izzinām pašu darbību, piemēram, elektrības, magnētisma, gravitācijas spēku utt. sekas. Tas ir, mēs izzināsim šīs parādības, taču ne Viņu pašu.

Kabalā dažādās vietās mājieniem tiek runāts par to, ka ir vēl līmenis, kad radījums it kā atraujas no sevis, iekļaujas Radītājā un sāk izzināt, nevis Viņa sekas sevī, bet Viņu pašu. Taču es nespēju iztēloties šādu pacēlumu. Tas atrodas aiz absolūtas izlabotības robežas. Pilnīgi iespējams, ka arī tas eksistē.

Lieta tā, ka šajos mūsu attīstības etapos, mēs absolūti maināmies. Mainās mūsu uztveres sistēma, loģika – viss! Un mēs vairs nedzīvojam trīsdimensiju telpā: labi – slikti, saņemšana – atdeve. Mēs sākam eksistēt absolūti citos apjomos. Tāpēc runāt par to, kas eksistē sasniedzot Radītāju – tā ir problēma. Pagaidām problēma.

Turpinājums sekos…

No nodarbības krievu valodā, 15.09.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →