Paplašināt izzināšanas robežas

Tāpēc visi nosaukumi un termini, kuri sastopami kabalas grāmatās ir reāli, neraugoties uz to, ka mēs nesaprotam to būtību.

Augstākās pasaules pētniekiem rodas absolūts apmierinājums no izsmeļošām zināšanām, lai gan viņi izzina tikai cilvēka reakciju uz viņa mijiedarbību ar Augstāko vadošo spēku. (Bāls Sulams, „Kabalas zinātnes būtība”)

Lieta tā, ka pastāv mūsu izzināšanas robeža. Kabalas zinātne vēsta, ka tu nepārtraukti izzini dziļumā, plašumā, nonāc visos telpas vektoros un pilnībā tos atklāj. Tomēr tik un tā tu izzini tikai šo realitāti, kura tevi piepilda. Taču to realitāti, kura tevi nepiepilda, tu neizzini un pat nezini, vai tā eksistē vai nē.

Un šeit parādās jautājums: no kurienes kabalisti zina, ka ir vēl kāda realitāte? Vai viņi paši to ir izzinājuši? Ja jā, tad kāpēc nerunā par to kā par vēl vienu realitātes izzināšanas līmeni?

Sanāk, ka viņi mums uzstāda mīklas, vai arī vēlas mūs kaut kā ieinteresēt, tā sacīt: „Šeit ir kaut kas tāds, taču es tev nestāstīšu”. Tomēr tā nav kabalistu pieeja.

Mums ir jāsasniedz atdeves īpašība, Radītāja īpašība. Radītājs attiecībā pret mums sevi pozicionē kā dodošu, mīlošu, apvienojošu, tādu, kurš paceļas virs mums, neskatoties uz mūsu egoismu. Un mēs paceļoties virs sava egoisma, tādējādi spējam izpētīt Viņu, sajust, kļūt Viņam līdzīgi.

Taču, kā mums izdarīt tā, lai ne tikai sajustu Radītāju no līdzības Viņam, bet sajustu Viņu neizejot no savām kelim/tilpnēm, īpašībām? Tā ir problēma.

Turpinājums sekos…

No nodarbības krievu valodā, 15.09.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Kabalas apgūšana, Realitātes uztvere | Add Comment →