Līdzība par bagātnieku un viņa dēlu

Lielam bagātniekam bija vienīgais dēls vēl jaunā vecumā. Pienāca diena, kad tēvam nācās uz daudziem gadiem doties tālu prom no mājām. Un bagātnieks izbijās: ka tik dēls neizšķērdē viņa mantu sliktiem mērķiem.

Padomājis viņš iemainīja savu mantu pret dārgakmeņiem, pērlēm, zeltu. Pēc tam dziļi zem zemes izbūvēja lielu pagrabu un paslēpa tur visas savas dārglietas, un ievietoja tur arī savu dēlu.

Pieaicinājis savus uzticamos kalpus, viņš tiem pavēlēja sekot, lai dēls neizietu no pagraba, līdz tam izpildīsies 20 gadi. Turklāt tēvs pavēlēja katru dienu dēlam nonest ēdamo un dzeramo, taču nekādā gadījumā nenest viņam uguni (gaismu), lai nebūtu redzams, kādas neskaitāmas bagātības noslēptas līdzās viņam.

Taču dēļ dēla veselības, lai dēls nepārtraukti nesēdētu pagrabā, viņš pavēlēja katru dienu izvest dēlu no pagraba uz vienu stundu un pastaigāties ar viņu pa pilsētas ielām – taču labas apsardzes pavadībā, lai viņš neaizmuktu. Taču kad dēlam izpildīsies 20 gadi, viņam pagrabā, kur viņš sēdēja, iedos gaismu, atvērs logus un ļaus iziet, un darīt, ko vien vēlas.

Līdzība stāsta par mūsu stāvokli. Dižais, viedais un ļoti labestīgais Tēvs (Radītājs) mūs speciāli tur tumšā pagrabā, lai mēs pareizi attiektos pret to, kas mums pieder. Un līdz nekļūsim gudrāki, mēs nedrīkstam redzēt bagātības, kuras atrodas mums līdzās.

Tomēr mums ir iespēja iziet laukā un studēt kabalu, skatīties uz to, kā citi izklaidējas un nodarbojas ar dažādām muļķībām. Reizēm mēs viņus pat apskaužam, kā viņi pavada laiku. Bet mēs sēžam un bēdājamies, kāpēc vēl neesam neko saņēmuši.

Taču laiks iet, un mēs pamazām uzkrājam dažādus iespaidus no tā, kas ir šajā pasaulē, no kā esam atteikušies, ko esam atdevuši apmaiņā pret to, lai varētu nepārtraukti domāt par Augstāko pasauli, Radītāju, lai gan tajā vēl neko neredzam. „Sagremojot” visus šos stāvokļus, mēs jūtam lielas ciešanas.

Bez šaubām dēla bēdām nebija robežas. Turklāt, staigājot pa pilsētu, viņš redzēja, ka visa jaunatne ēd, dzer, izklaidējas ielās bez apsardzes un bez noteikta laika, bet viņš sēž cietumā un gaismas mirkļi tiek viņam atskaitīti pēc pulksteņa.

No tā, ka viņu izved pastaigāties, viņam kļūst tikai sliktāk. Tāpēc, ka viņš redz savu stāvokli attiecībā pret citiem.

Ja cenšas aizmukt, tad viņu sit bez žēlastības. Mēs redzam, ja pametam kabalu, tad mums no tā nav labāk, mēs graužam sevi: „Ko mēs darām šajā pasaulē? Kāpēc? Kādēļ?” Mēs esam neapmierināti no divām pusēm: gan ar vienu, gan ar otru.

Un bagātnieka dēls sabrūk vēl vairāk, tāpēc ka bija dzirdējis, ka viņa tēvs viņam pats uzsūtījis visas nelaimes. Tāpēc, ka šī vadība nonāk pie mums no Radītāj. Tad kāpēc Labestīgais, Absolūts ar mums šādi apietas?!

Taču kalpi tikai pilda Radītāja norādījumus. Tas ir, visa mūsu pasaule un viss, kas tajā eksistē, un visi cilvēki, kas mūs ieskauj, pilda Radītāja norādes.  Saprotams, ka dēls domā, ka viņa tēvs ir visnežēlīgākais briesmonis no visiem, kādi tikai ir bijuši, tāpēc ka, kas tāds vēl nav dzirdēts – šādi sodīt savu vienīgo dēlu.

To viņš savā stāvoklī sāk apzināties. Un tas līdzinās mums. Mums vēl nav spēka attaisnot Radītāju, mēs redzam, cik mums ir slikti. Gadu, divus, piecus gadus mēs sēžam, cenšoties studēt, kaut ko saprast, sevī pārcilājam visas zināšanas, un vienalga neko nesaprotam, neapzināmies, atrodamies ar vien lielākā tumsā.

Taču dienā, kad dēlam izpildījās 20 gadi, kalpotāji atbilstoši tēva pavēlei, viņam pagrabā nonesa gaismu. Un Jaunais cilvēks sāka lūkoties pa malām. Ko viņš redzēja? Maisi pilni ar zeltu un karaļa bagātībām. Visa pasaule pie viņa kājām! Viņš var darīt visu, ko vēlas, izmantot absolūti visu! Visu saprot, zina, viss atrodas viņa rokās: mūžība, bezgalība, pilnība – viss!

Tikai tad viņš saprata, ka viņa tēvs ir patiesi žēlsirdīgs un rūpējas nevis par sevi, bet viņu, par viņa labumu. Dēls uzreiz saprata, ka kalpotāji, protams, viņam ļaus brīvi iziet no pagraba. Šādi viņš arī izdarīja: izgāja no pagraba un atklāja, ka vairs nav apsardzes, nav cietsirdīgo kalpu un viņš ir bagātāks par visiem pasaules bagātniekiem.

Kas tad notika? Būtībā – raksta Bāls Sulams, nekas jauns. Jaunais cilvēks beidzot saprata, kur viņš atrodas un kas viņš ir. Nekas cits. Vienkārši noskaidrojas, ka jau sākotnēji visas savas dzīves dienas viņš bija liels bagātnieks. Lai gans patiesībā savās sajūtās viņš visu dzīvi bija nabags, nevarīgs, nospiests līdz pat zemei. Viņš apskauda citus jaunus cilvēkus, kuri brīvībā izklaidējās, vakaros sēdēja kafejnīcās, satikās, bet viņš nelaimīgais nīkst tukšā, aukstā pagrabā.

Taču tas viss bija viņa sajūtās. Viņš juta, ka visu dzīvi bija nabags, nevarīgs, nospiests līdz pat zemei, taču tagad, vienā mirklī kļuva kolosāli bagāts. It kā kļuva bagāts, jo viņš jau agrāk bija bagāts. Tas ir tāpat, it kā cilvēks pēkšņi saņem no bankas paziņojumu, ka viņam ir atstāts mantojums, kas stāv viņa kontā. Tikai šis mantojums viņam tika novēlēts jau pirms 10 gadiem, bet tagad banka attapās viņam par to paziņot. Šādi mēdz būt.

Es saprotu šo jaunieti, kurš pēkšņi atklāja – izrādās viņš patiešām ir bagāts un ievērojams, visu saprot un zina, un spēj visu vadīt. Viņš kļuva mūžīgs, pilnīgs, bezgalīgs, neierobežots. Patiesībā, kā raksta Bāls Sulams, nenotika nekas jauns, tāpēc ka tas notika tikai attiecībā uz pašu puisi.

Iztēlojieties, ka jūs visi sēžat tumšā pagrabā! Jum no turienes neizkļūt! Jums tur ir jānosēž savs laiks, un tad jums nonesīs lukturi. Un jūs ieraudzīsiet, ka no pagraba nav nepieciešams nekur doties prom, līdzās jums ir viss! Tagad jūs spēsiet ar to pareizi rīkoties un tāpēc no jums nav nepieciešams neko slēpt.

Kurš spēj šo līdzību saprast? Cilvēks, kurš saprot, ka „ļaunprātības” arī ir šis dziļais pagrabs ar uzticīgu apsardzi, no kuras nav iespējams aizmukt.

Lieta ir vienkārša – pagrabs un uzticīga apsardze, visi šie „ieguvumi”, tēva žēlsirdība pret dēlu, bez kuras dēls nekad nekļūtu tikpat bagāts kā tēvs, nekļūtu gudrs, vieds. Tāpēc ir nepieciešams dēlu ieslēgt un šādā veidā viņu audzināt, lai viņā sagatavotu citas sajūtas.

Tomēr „ļaunprātības” tās „īstenībā ir tīši nodarījumi” nevis „kļūdas” un ne „piespiedu rīcība”. Pirms dēls atgriezās pie savas bagātības, pār viņa uztveri pilnā mērā, pilnā nozīmīgumā valdīja sajūta. Taču pēc tam, kad atgriezās pie savas bagātības, viņš redzēja, ka tas viss bija tēva žēlsirdība, nevis cietsirdīgums.

Un nepieciešams saprast, ka mīlestība, kas saista tēvu ar viņa vienīgo dēlu ir atkarīga no tēva žēlsirdības pret dēlu apzināšanās, kas izpaudās kā pagrabs, tumsa, uzticīga apsardze – visi šie ierobežojumi, tāpēc ka tagad dēls šajā tēva žēlsirdībā redz lielas rūpes un dziļu viedumu – nevis ierobežojumos, bet žēlsirdībā, tāpēc ka viņš ir izaudzis un spēj to novērtēt.

No nodarbības krievu valodā, 31.03.2019.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: