Ierobežojums un trieciens

Ierobežojums ir, kad es slēdzu savu vēlmi, neļaujot sev saņemt baudu, gluži kā zīdainis, kurš aizspiedis muti un atsakās ēst.

Taču trieciens ietver nosacījumu: ja man ir iespēja ēst, lai sniegtu baudu mātei, tad es ar prieku atvēršu muti. Taču man tagad nav tādas iespējas, ko darīt! Palīdzi man, dod vēlmi sniegt Tev baudu, un es būšu laimīgs sevi atvērt saņemšanai.

Ierobežojums ir beznosacījuma darbība, taču trieciens notiek pēc nosacījuma, ka es esmu gatavs pieņemt baudu, ja starp mums būs saliedētība. Triecienā mans mērķis ir savienošanās. Taču ierobežojumā nav mērķa savienoties, bet tikai paglābt sevi no saņemšanas. Es nevēlos nekādu kontaktu, tāpēc ka uz ko vairāk man nav spēka, kā tikai sevi ierobežot, citādāk es no kauna sadegšu.

Taču saliedētības trieciens ir augstāk par kaunu. Es kaunu vairs neņemu vērā, bet domāju tikai par mīlestību un savstarpējo saikni, paceļoties augstāk par egoismu. Ar triecienu es rādu, ka esmu gatavs saņemt cienastu, taču ne dēļ sevis, bet tikai, lai būtu bauda Saimniekam.

Sākumā mēs pārbaudām mūsu attiecības ar Saimnieku, un tikai tad, kad parādījās šī garīgā, sirds saikne, mēs to spējam realizēt darbībā, un tā nolaižas matērijā, vēlmē gūt baudu.

Tāpēc vispirms lēmums tiek pieņemts parcufa galvā – tīrās domās un jūtās, kas nav saistītas ar gaismas ietērpšanos vēlmēs un matērijā. Un pēc tam šo darbību var izpildīt, soli pa solim, no vieglākā uz sarežģītāko: gaisma Nefeš, Ruah, Haja, Jehida.

No nodarbības, no Bāla Sulama raksta „Ievads kabalas zinātnē”, 17.06.2019.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed