Iekšējās un apkārtējās gaismas sadursme

Iekšējā gaisma ir tas, ko es saņemu no Saimnieka, gūstot baudu visās savās vēlmēs no piepildījuma garšas un no Radītāja attieksmes pret mani, kurš šādā diženumā aicina mani uz saikni un apdāvina.

Es sajūtu visas šīs materiālās, dvēseliskās un garīgās baudas visos līmeņos, un man ir jāgūst visas baudas, kādas tik ir iespējamas.

Taču tas viss manī ir ietērps nodomā atdot Saimniekam. Es noliecu sevi viņa priekšā un šādā veidā vēlos sniegt Viņam prieku. Šeit nav nevienas baudas, kuru es jūtu bez saiknes ar Saimnieku.

Vispirms es galvā saistos ar Viņu, iekļaujos Viņa nodomā, tajā, ka Viņš vēršas pie manis. Es uzsūcu Viņa attieksmi pret mani un no tā veidoju atbildes attieksmi pret Viņu. Mūsu vēršanās – Viņa un mana, ietērpjas viena otrā, un šādā veidā rodas tiešā gaisma.

Taču apkārtējā gaisma parāda, kādā mērā es vēl neesmu gatavs to izdarīt. Apkārtējā gaisma rodas no manas nožēlas, ka esmu spiests pārtraukt saņemt baudu no Saimnieka, noraidot Viņa vēršanos pie manis, tādēļ ka nespēju Viņam atbildēt ar to pašu, tādēļ ka nespēju novērtēt Viņa diženumu. Apkārtējā gaisma ir manas apzināšanās sekas, cik maza ir mana mīlestība pret Saimnieku, salīdzinot ar Viņa mīlestību pret mani.

Apkārtējā gaisma ir garīgā parcufa ietērps, kas atspoguļo radījuma attieksmi pret Radītāja atklāšanos viņā. Un tāpēc apkārtējā gaisma spiež uz parcufu un prasa to saņemt piepildījumu, gluži kā māte, kura stāv zīdaiņa priekšā ar karoti ēdamā un cenšas viņu pierunāt atvērt muti.

No nodarbības, no Bāla Sulama raksta „Ievads kabalas zinātnē”, 17.06.2019.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed