Un tiks sadzirdētas viņu balsis…

Kongress Meksikā. 2. nodarbība

Garīgais tiek izzināts tikai caurs mūsu savstarpējo saikni. To nav vienkārši pieņemt un tas nav īsti saprotams, tāpēc ka tas ir pret mūsu dabu. Cilvēcei arvien vairāk attīstoties, no paaudzes paaudzē tūkstošiem gadu, mēs kļūstam arvien egoistiskāki.

Tas ir labi redzams cilvēciskās sabiedrības transformācijās, kas sākās no dzimtas klaniem, kuri pēc tam pārveidojās ciemos, taču ciemi pārauga lielās pilsētās, valstīts.

Apvienošanās ir ļoti smaga tēma, taču tieši tas nosaka atšķirību starp mums un garīgo pasauli. Un galvenā problēma ir tajā, ka mēs uzskatam, ka esam spējīgi savienoties. Taču nav mūsu spēkos to izdarīti, tāpēc ka mēs esam simtprocentīgi egoisti.

Vispirms nepieciešams iegaumēt, ka mēs nespējam apvienoties un kur nu vēl viens otru iemīlēt. Tas ir absolūti pretēji mūsu dabai. Būsim reālisti: mēs esam spējīgi tikai uz naidu. Taču viss pārējais ir tikai skaistas spēles, gluži kā bērnudārzā. Taču mēs šo bērnu spēli pārvēršam ļoti nopietnā spēlē.

Spēlējot labus bērnus un apzinoties, ka mēs tādi neesam, un patiesībā biedrus neviens nemīl un nevēlas ar viņiem satuvināties, mēs ceram uz vienīgo glābiņu: gaismu, kas atgriež pie avota.

Mēs nevēlamies savienoties un to lieliski saprotam. Taču, ja neskatoties uz to mēs cenšamies apvienoties, tad prasām labošanas spēku, gaismu, kas atgriež pie avota. Mēs neesam naivi bērni, bet gan nikni egoisti, un atnākam uz grupu ne tāpēc, lai apskautos, bet lai sasniegtu garīgo. Citādāk dzīve paies pa tukšo.

Tāpēc visām mūsu darbībām grupā, semināros, izplatīšanā ir vien mērķis: piesaistīt gaismu, kas atgriež pie avota. Gaisma paveiks visu darbu.

Mēs darām to, uz ko esam spējīgi, taču Radītājs visu pabeigs kā nepieciešams un pat izlabos visu, ko mēs sabojājām. Galvenais, lai mēs censtos sasniegt patiesu lūgumu. Mēs sevi nemānām – mēs nevēlamies savienoties.

Taču līdz ar to mēs saprotam, ka citādāk nav iespējams. Globālā pasaulē viss ir savstarpēji saistīts: nedzīvā daba, augi, dzīvnieki un tikai cilvēks – pēdējais līmenis izkrīt no kopīgās simbiozes un rīkojas pretēji.

Tādēļ, lai pareizi savienotos ar citiem mums ir nepieciešams dabas spēks. Šis spēks mūs ir atdalījis no pārējiem līmeņiem un vienu no otra. Un tagad mums šim spēkam ir jāpieprasa mūs pievienot atpakaļ. Tāpēc mēs cenšamies pa labam viens ar otru runāt un saprast, ka šī līgšanas, lūgums, pateicoties šim spēkam, mums egoistiem palīdzēs laboties.

Desmitnieki, grupas, semināri, – tas ir ļoti nopietns darbs pret mūsu dzīvniecisko egoismu. Mēs nevēlamies viens otram tuvoties, taču nav izejas: cilvēcei ir jāaizpilda daba, kura ir integrāla un ideāli saistīta. Tikai cilvēks visu bojā, tāpēc mums ir jāsavienojas savstarpēji un ar visiem dabas līmeņiem.

Es jūtu, ka nevēlos ne ar vienu savienoties, taču tajā pat laikā apzinos, ka man ir jābūt saistītam ar visiem, un tāpēc pieprasu gaismu, kas atgriež pie avota.

Sacīts, ka „atbrīvošanās netiek sasniegta caur ciešanām, apspiestību, mokām, šausmām, spiedienu, badu”. Ne ar kādām varonīgām pūlēm šajā pasaulē nav iespējams izzināt dzīves jēgu un sasniegt mūžību – „tikai, pateicoties desmit cilvēkiem, kuri sēž līdzās” un runā par apvienošanos

Viņi saprot, ka starp viņiem nav apvienošanās un atbilstoši viņu spēkiem nevar būt, taču tāpēc viņi prasa, lai atnāk spēks, kurš viņus savienos. „Un tad viņu balsis tiks sadzirdētas”.

No kongresa Meksikā, 2. nodarbība

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed