Jo tuvāk priekam, jo tuvāk Radītājam

Kongress Meksikā. 5. nodarbība

Sacīts: „strādājiet Radītājam priekā”. Ja nav prieka – tā ir zīme, ka mēs neatrodamies garīgajā. Atdeve nav iespējama bez prieka.

Grāmatā „Zoar” rakstīts, ka „Šehina atrodas tikai ideālā vietā: ne nepietiekamā vietā, ne bojājuma vietā, ne skumjā vietā, bet gan pareizā vietā, priecīgā vietā”. Tāpēc, ka izlabotā vietā ir Radītāja spīdējums un tas cilvēkam nes prieku.

Pēc šīs pazīmes vienmēr iespējams noteikt vai cilvēks atrodas garīgajā, vai nē. Sākot mācīties, cilvēks vēl ilgu laiku nejūt viņā notiekošo labošanu vai arī to uztver pretējā formā un tāpēc var just grūtsirdību vai aizkaitinājumu, nepiekrītot viņā notiekošajām izmaiņām.

Un šeit prieks ir ļoti zīmīgs moments. Ja cilvēks nejūt prieku, tas nozīmē, ka viņa vēlmes neatbilst Radītājam, bet ir pret Viņu. Atbilstoši vēlmju labošanai cilvēkā parādās prieks. Un jo spēcīgāks un dziļās prieks, jo vairāk atklājas augstākā gaisma, Radītāja klātbūtne, Šehina.

Ja augstākais spēks gatavojas cilvēkā atklāties, tad vispirms viņā atklājas prieks un tikai pēc tam Radītājs. Prieks ir spīdējums no augšienes – īpašs gaismas spēks, kurš parādās kā atbilde uz lūgšanu, līgumu no lejas Radītājam. Kad mēs vēršamies pie Radītāja ar jautājumiem, līgumiem, vēlamies ar Viņu sazināties, tad kā atbildi no augšienes saņemam gaismu, kas izlabo vēlmes un tās piepilda.

Šī gaisma vispirms nes prieku un pēc tam visus pārējos atklājumus. Tāpēc Šehina (Radītāja klātbūtne) atklājas tikai priekā, kurš atklājas vispirms.

Ja es vēlos sasniegt atdevi, tad man vienmēr ir jābūt prieka stāvoklī. Taču, ja tā nav, tad nepieciešams sevi pārbaudīt: kur vēl manī ir neizlabots egoisms, kurš man neļauj atklāt Radītāju. Mēs nezinām, vai mēs tuvojamies Radītāja atklāsmei, un tāpēc kabalisti mums dod pārbaudes kritēriju: vai es tuvojos priekam, vai gluži pretēji ar katru dienu no tā attālinos?

Pēc šīm kustībām uz lielāku vai mazāku prieku iespējams spriest, kādā mērā tuvojos augstākā spēka atklāsmei, vai no tā attālinos. Tāpēc, ka prieks ir „labo darbu”, proti, labošanas sekas.

Jebkurā stāvoklī nepieciešams turēties priekā, tāpēc ka „nav neviena cita, izņemot Radītāju” – viss nāk no Viņa. Neviens paslepus no Radītāja nespēj mums nodarīt kaut ko sliktu. Tā nemēdz būt – viss nāk no augšienes. Aiz katra cilvēka stāv Radītājs un caur šo teātri mūs ietekmē.

Ja man nav egoistiska nodoma saņemt, tad es vienmēr būšu priekā. Man nav svarīgi, ko Radītājs man dod: galvenais, ka Viņš nepārtraukti par mani rūpējas. Es savā egoismā neizsveru, kas man ir patīkamāk un izdevīgāk, un tāpēc visu pieņemu ar prieku.

Pēc šīs pazīmes iespējams sevi pārbaudīt: vai mēs grupās virzāmies uz labošanu un Radītāja atklāsmi, vai rādām biedriem piemēru, ka vienmēr ir jābūt priekā, lai vienmēr tuvinātu augstākās gaismas atklāšanos.

* * *

Prieks ir sekas tam, ka es dodu biedriem, dodu Radītājam, cilvēcei. Prieks ir atdeves rezultāts, tāpēc ka dodot es kļūstu līdzīgs Radītājam. Un tāpēc savām darbībām es saņemu izgaismojumu, kuru tad arī dēvē par „prieku”.

Garīgais prieks nāk no tā, ka es ar savām darbībām palīdzu Radītājam piepildīt visu radījumu un tādējādi sniedzu Viņam baudu.

No kongresa Meksikā, 5. nodarbība

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: