Viedie ir sacījuši: „Šī pasaule līdzinās priekštelpai pirms nākamās pasaules. „Sagatavo sevi priekštelpā, lai ieietu zālē”.

Lieta tā, ka dzīve sākas pēc mūsu egoisma nāves, kad rodas patiešām eksistējoša mūžīga stāvokļa, pasaules, Radītāja sajūta.

Taču mūsu pasaule, kā to apraksta Zoar Grāmatā, ir kaut kādi fluīdi, viļņi, kuri rodas mūsu egoismā un sniedz tam eksistences sajūtu. Patiesībā šī pasaule ir mirusi. Pašlaik mēs eksistējam tikai savās iedomās. Tiklīdz tās zūd, tiek uzskatīts, ka cilvēks mirst. Šādi mēs redzam sevi un savus tuvos.

Taču mēs varam pacelties virs sava egoisma un to dēvē par egoisma nāvi. Egoisms pārstāj mūsos valdīt. Ja mēs savā šodienas iedomātā, šķietamā stāvoklī spēsim pacelties virs egoisma, tad sāksim just absolūti jaunu stāvokli, kuru dēvē par „garīgo pasauli”. Mēs jutīsimies patiešām dzīvojoši.

Tas ir īpašs stāvoklis, baltās gaismas sajūta, kura piepilda absolūti visu mūsu apziņu, tas ir, jūtas un prātu. Un tad katrs no mums var sacīt: „Esmu sasniedzis savu patieso dzimšanu – garīgo”.

Jautājums: Ja iedomu process ir dzīve, bet iedomu pārtraukšana ir nāve, tad kāpēc šķietamā stāvoklī ir tik reālas sāpju un prieka sajūtas?

Atbilde: Šīs sajūtas nav šķietamas, mēs tās sajūtam, tā ir mūsu eksistence. Mēs iztēlojamies, ka mums ir ķermenis, par kuru rūpēties. Šajā ķermenī eksistē kaut kāda dzīve, kaut kāda kustība. Mēs tās uztveram kā mūsu ķermeņa garīgo dzīvi. Mēs pārdzīvojam, ciešam, viens ar otru satuvināmies, attālināmies. Kopumā kaut kādas iekšējas un ārējas kustības mūsos mēs uzskatām par dzīvi.

Taču, ja mēs paskatītos citā ekrānā, citā rezolūcijā, mēs redzētu, ka mūs vienkārši nav. Un šīs pasaules nav, un šīs dzīves nav. Tas viss mums iztēlojas mūsu apziņā.

No nodarbības krievu valodā, 17.10.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Realitātes uztvere | Add Comment →