Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.

Pretējas īpašības viena otru neanulē un nemijas, bet darbojas paralēli, vienlaicīgi.

Kurš spēj izturēt šādu divējādību pārveidos sevi, lai nonāktu garīgajā pasaulē. Taču tas, kurš to nespēj izturēt, nespēs izveidot kli garīgai izzināšanai.

Attiecībā uz Radītāju, saprotams, ka nav nekādas pretējības un viss savienojas vienā veselumā. Pretrunas pastāv tikai attiecībā uz radījumu, kurš sastāv no matērijas un gara, kas viens otram ir pretēji. Mums vēl ir jāsaprot un jāsajūt, kādā mērā to pretruna ir neatgriezeniska, nesamierināma, nesavienojama, absolūti neatrisināma.

Kad mūsu pasaulē parādās pretrunas, mēs meklējam kompromisu, starpposma risinājumu, kas samierina vienu ar otru. Taču garīgajā mēs nemeklējam kompromisu, gluži pretēji, jo tālāk mēs garīgajā virzāmies, jo spēcīgāk sajūtam pretrunas starp matēriju un formu, kas ietērpjas matērijā, vēlmi gūt baudu un vēlmi atdot, egoismu un garīgumu, ekrānu, gaismu.

Nepieciešams šīs pretrunas apgūt un gaidīt, lai gaisma mūsos izveidotu spēju izturēt šādu opozīciju, un iekļaut sevī arvien polārākas pretējības. No tā ir saprotams, ka garīgā izzināšana atšķiras no materiālās, atrodoties absolūti citā dimensijā. Nepamēģinot to nav iespējams saprast.

Divas pretējības, kas darbojas kopā ir formula, garīgās kli pamats, visa tās būtība. Tā ir ļoti smalka, pikanta, interesanta lieta – nesaprotama un tajā pašā laikā saistoša. Tā ļauj sajust kaut kādu garīgā „garšu” arī tiem, kuri tur neatrodas, gluži kā kvantu fizika, kas nonāk līdz matērijas un gaismas robežai.

Lūk, kāpēc garīgais darbs notiek ar ticību, kas augstāka par zināšanām, augstāk par mūsu dzīvniecisko prātu, tāpēc ka tas ir veidots uz mums nepierastām pretējām īpašībām. Cilvēks sastāv no divām formām: cilvēciskās un dzīvnieciskās.

Cilvēks iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām, pieņemot divas pretējības kā līdztiesīgas viena veseluma daļas. Taču dzīvnieciskais ķermenis vadās pēc sava materiālā prāta un jūtām. Un saprotams, ka cilvēkam ir jāapseglo savs dzīvnieks, jāšus sēžot uz tā.

No rīta nodarbības, 16.10.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →