Augstākās realitātes atklāšana un uztvere notiek caur lūgumu (lūgšanu) un pateicību. Šie divi vēršanās veidi sakārto mūsu saikni ar Radītāju. Tāpēc, ka lūgums vēsta par mūsu vēlmi tuvoties Viņam īpašību līdzībā, par mūsu sapratni, kas nozīmē līdzību ar augstāko spēku, par gatavību uz to.

Kļūt līdzīgiem Radītājam nozīmē kļūt par cilvēku, Ādamu no vārda „edome” (līdzīgs). Taču pateicība ir nepieciešamais nosacījums, lai saņemtu mūsu īpašību labošanu.

Lai atklātu augstāko spēku nepieciešams līdzināties tā atdeves īpašībai, citādāk mēs neesam spējīgi to uztvert. Un to izdarīt nepieciešams no radījuma pretējās īpašības – egoistiskās vēlmes baudīt. Turklāt jo tālāk un augstāk mēs virzāmies uz Radītāja līdzību, jo vairāk mūsos atklājas egoisms, jo vairāk šķēršļu mēs savā ceļā sajūtam, it kā cilvēks rāptos kalnā.

Un tas ir dabīgi, tāpēc ka ik reiz mēs sasniedzam arvien lielāku līdzību Radītājam, kas pamatojas uz arvien lielākas atšķirības no Viņa. Mēs atklājam arvien dziļākas visas pasaules telpas, visas pasaules sistēmas īpašības, kas tiek izzināta no pretējām īpašībām. Tāpēc augstākās realitātes uztvere nāk caur tai pretējām īpašībām un stāvokļiem.

Nevajag no tā baidīties, bet būt gataviem šādiem stāvokļiem, paturot prātā, ka viss atklājas mūsos, tās ir nepieciešamās sajūtas, kas ir pretējas Radītāja sajūtai. Visa realitāte ir tikai Radītājs, kā sacīts: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Un tāpēc viss ar mums notiekošais atklājas atbilstoši mēram, kurš ir nepieciešams Viņa atklāsmei no pretējās īpašības.

Radītāja uztvere īstenojas caur lūgumu un pateicību – caur divām pretējām iespējām vērsties pie Viņa. No vienas puses es lūdzu, vēlos, taču no otras puses pateicos: gluži kā labā un kreisā līnija. Kreisā līnija ir trūkums, bet labā līnija pateicība, svētība, atzinība.

Bāla Sulama grāmatā „Desmit Sefirotu Mācība”, 4. daļā sacīts, ka „Visas mūsu praktiskās darbības ar lūgumu Radītājam aicina pacelt dvēseles, kuras izkrita no kopīgās Ādama dvēseles”, kuras izbira, atdalījās, tāpēc ka tajās parādījās egoisms un tās nokrita egoistiskās īpašībās.

Un visa mūsu eksistence šajā pasaulē ir paredzēta tikai tāpēc, lai mūs novestu sākotnējā stāvoklī, lai mēs no jauna spētu sevi sajust kā vienu kopīgu dvēseli dēvētu par „Ādamu”.

Taču tas vairs nebūs Ādams Rišons, pirmais cilvēks, sašķēlusies sistēma, viena kopīga vēlme, kura būtībā sašķēlās bezgalīgā skaitā individuālu vēlmju.

Mūsu darbs sastāv no tā, lai savāktu visas šīs individuālās, sašķeltās vēlmes, kuras tika nolaistas lejup egoismā un ar to piesūcinātas, kuras jūt kopīgo un individuālo egoistisko attālināšanos un atstumtību viena no otras, un vest tās uz sākotnējo vienotības stāvokli.

Tāpēc vēlams katru mūsu stāvokli, katru darbību un domu ievadīt ar „nodomu”. Tas ir pats galvenais: „kādēļ es to daru?” Pareizs nodoms ir „savienot mūs vienā vienotā sistēmā”. Darbība, kas seko šādam nodomam, skaitās izlabota.

Iespējams, ka pat nav nepieciešama darbība un ir pietiekami tikai ar nodomu. Taču pašlaik mūsu pasaulē ir ļoti svarīgi no nodoma pāriet uz darbību, lai darbība, kas seko nodomam, apstiprinātu šo nodomu savienoties mūsu visu abpusējā, savstarpējā kontaktā līdz sākotnējam stāvoklim.

Kad par spīti egoistiskai attālinātībai vienam no otra, savstarpējam naidam, neuzticībai, atstumtībai mēs tomēr cenšamies satuvināties, tad tiek ņemts vērā katrs šāds centiens, iekšēja kustība no sirds par spīti savai sirdij. Es jūtu, ka strādāju divās līnijās.

No vienas puses mana sirds citus atstumj un vēlas būt izolēta, saglabājot distanci starp mani un citiem. Taču no otras puses es vēlos šo attālumu pārvarēt, pacelties virs tā, „nosedzot visus grēkus ar mīlestību”.

Tas ir, es necenšos iznīcināt, dzēst mūsu iepriekšējo atstumtību un attālumu starp mums, taču virs tā cenšos būvēt savienojošus „tiltiņus”. Egoistiskai pretestībai ir jāpaliek, taču mēs savienojamies ar altruistiskām saiknēm, un tad to skaits reizinās atbilstoši egoistiskai pretestībai savienoties.

Iznāk, ka saiknes atjaunošana ir „620” reizes spēcīgāka, nekā sākotnējā saikne Ādama sistēmā, kura tika speciāli izjaukta, lai virs tās mēs atjaunotu mūsu jauno saikni. „Pirmā cilvēka”, Ādama Rišona, sākotnējās sistēmas vietā mēs veidosim „pēdējo cilvēku”, Ādamu Aharonu, tas ir, izlabotu cilvēku.

No rīta nodarbības, 17.10.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kopīgā dvēsele „Ādams” | Add Comment →