Pēdējais līdzeklis

Lūgšana ir vienīgais, pēdējais, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs sasniedzam to, ko vēlamies un kas mums ir jāsasniedz. Tāpēc, ka mūsu daba ir vēlme gūt baudu tikai egoistiski, tas ir, piepildīt sevi bez jebkādas tuvākā sajūtas.

Mēs ne reizi vien jau esam pārliecinājušies, ka mūsu vēlme nepārtraukti darbojas tikai dēļ individuāla labuma. Mums nav nekādas iespējas no tā iziet, to mainīt, kļūt līdzīgiem Radītājam.

Radītājam piemīt pretēja vēlme: mīlēs, dot no sevis uz ārpusi citiem. Taču mēs neesam spējīgi to pat iztēloties. Mēs to kaut kā cenšamies iztēloties, taču viss iznāk nepareizi. Mūsu daba mums neļauj ietērpties atdeves vēlmē.

Vēl pirms tam, kad kāds dod otram, cilvēks veic aprēķinu, cik šādā veidā spēs vinnēt. Un tāpēc visa viņa „atdeve” ir melīga un savtīga. Viņš spēj pildīt tikai ārēju atdeves darbību, kas būtībā vienmēr ir saņemšana.

Iekams mēs to neapzināmies, sevi neizpētām un nepārliecināmies, ka mums nav ne vismazākās iespējas izrauties no savas dabas un sasniegt citu dabu, paiet ļoti daudz laika, daudz stāvokļu, vilšanos, tā dēvēto „kritumu”. Cenšoties sasniegt atdeves nolūku, mēs atkal un atkal sevi atklājam egoismā.

Mēs it kā rāpjamies kalnā, kura virsotnē atrodas karaļa pils un cenšamies līdzināties karalim, taču ik reiz parādās cietsirdīgi sargi un neļauj mums ienākt. Mēs it kā veicam vairākus soļus uz priekšu, ar milzīgām pūlēm rāpjamies kalnā, taču karaļa sargi mūs atsviež atpakaļ.

Ja pēc daudzkārtējām darbībām es sāku apzināties, ka man ir darīšana ar karaļa sargiem, tad sāku domāt: „Varbūt tas ir pareizs darbs un labs stāvoklis?” Es vēlējos kļūt kā karalis, gluži kā mazs bērns, kurš cenšas atdarināt pieaugušos un tādējādi sniedz baudu vecākiem. Nav svarīgi, ka viņam ar saviem mēģinājumiem neizdodas būt līdzīgam pieaugušajiem, viņš vecākiem tomēr nes daudz prieka.

Iespējams gluži tāpat notiek starp mums un Radītāju un nekas vairāk nav vajadzīgs? Iespējams, tā ir pareiza atdeves darbība un neko vairāk nevajag vēlēties? Tiklīdz es pārstāšu pieprasīt, es patiešām atklāšu garīgo stāvokli.

Tomēr mērķis ir saliedēties ar Radītāju. Un kādā veidā es pārbaudu, ka esmu sasniedzis šo galīgo stāvokli, ja nesalīdzinu sevi ar Karali, nepildu darbības, kas Viņam sniedz baudu?

Jebkuras izmaiņas ir iespējamas tikai ar spēku, kuru saņemam no Radītāja. Viņš radīja vēlmi baudīt un pēc tam to apgādāja ar egoistisku nolūku, egoismu. Mēs jūtam, ka mūsos valda egoisms, piepilda visu apkārtējo telpu. Acīmredzot cilvēks pats sevi nav spējīgs mainīt.

Cilvēks nonāk pie šī fakta, redzot patieso radījuma formu, kurš atrodas absolūtā Radītāja varā. Vienīgais, kas paliek – tā ir lūgšana, lūgums. Galu galā mēs mācāmies, kādā veidā vērsties pie Radītāja. Tāpēc, ka, ja mums izdosies Viņu pārliecināt mums palīdzēt, tad viss būs kārtībā. Varēsim nešaubīties par panākumiem.

Rezultātā cilvēks nonāk pie lēmuma, ka viņam spēj līdzēt tikai lūgšana. Un tas no viņa prasa īpašu attieksmi pret radījumu. Visu radījumu nepieciešams skatīt kā vienu sistēmu, kura palīdz formulēt uzrunu Radītājam. Uzrunai ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, proti, no īstenas, iekšējas vēlmes bez visādiem papildu aprēķiniem.

Mana vēlme ir egoistiska, dēļ pašapmierinātības. Paaugstināt nepieciešamību pēc atdeves ir iespējams tikai, pateicoties apkārtējās sabiedrības ietekmei. Ja nebūtu grēkā krišana pie Laba un Ļauna atzīšanas Koka, ja nebūtu kopīgās dvēseles sašķelšanās, mēs nekad nespētu kļūt līdzīgi Radītājam. Sašķeltības mērķis ir tajā, lai vienas veselas vēlmes vietā es justu daudzas vēlmes, kuras uztveru kā svešas un tāpēc spēju no tām iespaidoties.

Ja es apskaužu biedrus, man pielīp viņu piemērs, tad šādā veidā saņemu nepieciešamību kļūt tādam kā viņi, pacelties virs sevis. Skaudība mani piespiež mainīties. Nepieciešamību sevi mainīt iespējams saņemt tikai no apkārtējās sabiedrības.

Mēs veidojam sabiedrību, kurā visi palīdz ar savu atdeves piemēru, lai katrā atmodinātu labo skaudību, nepieciešamību kļūt vairāk atdodošam, saistītam ar grupu. Šo nepieciešamību dēvē par MAN (sievišķie ūdeņi), lūgšanu, tāpēc ka mana vēlme, sievišķā īpašība, Malhut vēlas ietērpties atdeves vēlmē, Binas īpašībā un piesaistīt gaismu, kas atgriež pie avota, kura veic labošanu.

No šejienes ir redzams, ka galvenais ir apkārtējā sabiedrība, sabiedrības darbs ar cilvēku, iedvesmot viņu ar atdevi un aizvest līdz kopīgai lūgšanai. Visi garīgie stāvokļi tiek sasniegti tikai ar lūgšanu, augšup raidītu MAN, lūgumu līdzināties Binai un Keter, un neskatoties uz savu vēlmes dabu gūt baudu, veikt darbības, kuru būtība ir atdeve.

No rīta nodarbības par tēmu „Lūgšana”, 28.09.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: