Ikviens, kurš vēlas, spēj izpelnīties garīgo atklāsmi. Šai ziņā starp cilvēkiem nav atšķirības. Katram atbilstoši viņam dotajai vēlmei tiek doti apstākļi, kuri palīdz un traucē to realizēt.

Šajā ziņā visi ir salīdzinoši vienādi. Ja kādam ir dots vairāk prāta, tad atbilstoši tam tiek nocietināta sirds. Taču tam, kuram ir jūtīga sirds, tiek dots saspringts prāts.

Vienmēr tiek saglabāts līdzsvars, lai nevienam nebūtu īpašu priekšrocību. Katram pienākas izvēles brīvība un nevar būt, ka Radītājs mīkstinātu obligātos nosacījumus: ekrāna nepieciešamību, pretošanās spēku, ierobežotību, atstarojošo gaismu, pūļu mēru. Tāpēc, ka tas cilvēkā veido „kli”, dvēseles tilpni, kurā viņš saņem atklāsmi.

Jautājums tikai tāds, kad cilvēkā atmodīsies vēlme pēc garīgā: tas notika pirms vairākiem gadsimtiem vai vēl notiks pēc desmit gadiem. Tas mums nav zināms un ir atkarīgs no dvēseles iziešanas secīguma uz labošanos atbilstoši rindas kārtībai. Pa spirāli viens dzīves riņķojums pēc otra, no viegliem līdz daudz smagākiem, arvien vairāk un vairāk dvēseles iestājas sevis labošanas procesā, atjaunojot savstarpējo savienojumu.

Katrs saņem darba apjomu, kas precīzi atbilst viņa sašķeltībai un atbilstoši viņa īpašībām. Iznāk, ka visiem ir vienādas kvantitātes un kvalitātes darbs. Neskatoties uz to, ka mēs visi esam dažādi – mēs visi esam vienlīdzīgi.

No nodarbības par tēmu „No bezpalīdzības līdz kliedzienam Radītājam”, 08.08.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →