Stāvoklis tiek dēvēts par „Malhut”, kad man nekā nav, taču par „Keter”, kad ir viss. Kad ir viss, garīgajā nozīmē sasniegt iespēju atdot Radītājam.

Un negaidot no sava Keter, kur man ir viss, no sasniegtā atdeves līmeņa, es krītu tumsā, tas ir, domāju par sevi, par to, ka man nekā nav. Es neko nesaprotu, neko nejūtu, skaužu citus un sāku viņus ienīst. Es jūtos pilnīgi nevērtīgs, absolūta nulle.

Un to dēvē par augstākā „Malhut”. Es saņēmu neizlabotas vēlmes papildporciju, kurā sajūtu patiesību: kas es īstenībā esmu. Kādā veidā man no šī stāvokļa pacelties tālāk uz augstākā Keter?

Vispirms man ir jāpārstāj domāt pašam par sevi, ko dēvē par ierobežojumu. Man nav svarīgs viss tas, kas ir manās individuālās sajūtās, taču svarīgi ir tas, kas notiek ar grupu. Tas ir gluži kā māte, kurai daudz svarīgāks ir tas, kas notiek ar jaundzimušo bērnu, nekā viņas individuālais stāvoklis. Proti, man ir jānovirza akcents no sevis uz grupu un no grupas uz Radītāju.

Ja es spēšu priecāties, ka no absolūtas tumsas spēju domāt par grupu un Radītāju, tas nozīmē, ka esmu nonācis garīgā telpā, un atrodos ticībā kas augstāka par zināšanām – atdevē kas augstāka par vēlmi baudīt.

No nodarbības par tēmu „No bezpalīdzības līdz kliedzienam Radītājam”, 06.08.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →