Atmiņa nav atmiņas zona mūsu smadzenēs. Mēs pieslēdzamies kopējām smadzenēm, kuras atrodas kopīgā vēlmē. Tas, kurš tām ir pieslēgts, no turienes saņem nepieciešamo informāciju. Atslēdzas – aizmirst.

Tāpēc nav jautājuma par to, kādā veidā iepriekšējo gadsimtu kabalisti spēja sarakstīt savas grāmatas. Tajos laikos bija aizliegts pierakstīt, visi mācījās mutiski. Skolotājs runāja, skolnieki to uztvēra un iegaumēja. Nebija tāda jēdziena „pierakstīt”.

Tu klausies, uztver, mainies atbilstoši šim materiālam, tas tevī asimilējas, tu pievienojies smadzenēm, kuras atrodas vispārējā sistēmā, un atbilstoši tam kādā mērā esi ar to saistīts un tai līdzinies, saņem no tās garīgo informāciju.

Tā ir grāmata – Debesu Grāmata. Skolotājs tev sniedz tikai nedaudz punktu, saikni ar šo Debesu Grāmatu, taču tālāk tev ar savu darbu ir jāpieslēdzas kopīgajām smadzenēm, pie kopīgās atmiņas un tas ir tas, kas tev ir.

Tāpēc, ka jebkurā gadījumā mūsu smadzenēs nekas neglabājas. Mūsu smadzenes nav atmiņa, tās tikai vada ķermeni. Taču viss, ko mēs iegaumējam, viss ko mēs mācāmies, īpaši garīgajā, glabājas, nevis mūsu smadzenēs, bet ārpus mums.

Jautājums: Marhu (Haims Vitals) grāmatās rakstīja ARI teikto, vai pieslēdzās kopīgām smadzenēm, šai datubāzei un no turienes saņēma informāciju?

Atbilde: Marhu apguva no ARI visu, ko viņš mācīja. Taču tas nenozīmē, ka viņš iegaumēja visu materiālu. Viņš no ARI saņēma pieeju, kādā veidā pieslēgties kopīgām smadzenēm. Saskaņā ar to viņš vēlāk visas šīs zināšanas spēja izteikt rakstiski.

Un mēs gluži tāpat. Ja tu sasniedz garīgo, tad sāc saņemt ziņas, kas neizriet no zināšanām smadzenēs, bet gan no izzināšanas. Izzināšana nenotiek mūsu parastajā prātā, bet izriet no pieslēgšanās kopīgam prātam.

No nodarbības par tēmu „ARI piemiņas diena”, 16.07.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabalas apgūšana, Realitātes uztvere | Add Comment →