Laika kategorija ir tas, kas mūsos rada jucekli. Ja nebūtu pagātnes, tagadnes un nākotnes, bet būtu tikai viens laika punkts – tikai mirklis, mēs dzīvotu citā realitātē. Taču, tādēļ, ka mēs nezinām, kas notiks nākamajā mirklī, kurš attiecībā uz mums eksistē slēptā veidā, mums rodas problēma.

Taču no otras puses, tas ir lieliski, ka mēs nezinām savu nākotni un nespējam neko paredzēt. Tāpēc, ka tas mums sniedz iespēju sajust nepieciešamību pēc Radītāja! Un tas ir vissvarīgākais moments, kuru nepieciešams sasniegt: nepieciešamību pēc Radītāja palīdzības, Viņa izpausmē.

Radītājam ir jāatklājas, citādāk es neesmu spējīgs eksistēt, pat vienkāršā egoistiskā formā, nespēju sakārtot savu dzīvi. Man ir nepieciešams, lai parādītos Radītājs, tāpēc ka tikai Viņš zina, kā visu sakārtot, sasaistīt, lai es spētu droši eksistēt. Tas ir nepieciešams man pašam, pat egoistiski – vēl nav runa par atdevi.

Pastāv īpaši vingrinājumi, kurus sāk pildīt no egoisma, no šīs pasaules, no vēlmes baudīt un turpina līdz vislielākajiem augstumiem vēlmē atdot. Visu šo vingrinājumu mērķis ir viens – sajust nepieciešamību pēc Radītāja.

Tāpēc mēs vēlamies paātrināt laiku un sevi novest līdz absolūtas neatkarības stāvoklim attiecībā pret nākamo mirkli, sajusties atkarīgiem no neziņas, no likteņa, no nākamā mirkļa neparedzamības. Bailes no nezināmā nepāriet līdz visas labošanās beigām, līdz pašiem pēdējiem garīgo pakāpienu līmeņiem.

Ja mēs vēlamies paātrināt laiku, tad mums pašiem ir jāatrod paņēmieni, kas mums ļauj visu saistīt ar augstāko spēku. Lūk, „tad Israēlas dēli vaidēs no šī darba, celsies augšup viņu vaimanas pie Radītāja”, un Viņš tiem atbildēs, pietuvinās sev.

Taču nākamajā līmenī mēs no jauna atklāsim, ka esam bezpalīdzīgi, karājamies starp debesīm un zemi tādā mērā, ka tas izsauc paniskas, nāvīgas bailes. Taču, ja būs vājāki nosacījumi cilvēks nesajutīs nepieciešamību pēc Radītāja palīdzības.

Tāpēc nepieciešams priecāties, ka esam sasnieguši stāvokli, kad mēs to spējam kaut nedaudz vingrināties. Šie vingrinājumi mums palīdz saprast, ko nozīmē pacelties ar ticību pāri zināšanām un karāties gaisā, ko nozīmē, kad zūd zeme zem kājām un vairs nav uz ko balstīties, viss līgojas. Tas ir īpašs stāvoklis, no kura sākas garīgais.

Tāpēc, ka, ja cilvēks padara sevi pilnībā atkarīgu no Radītāja, nevis no sevis, ja viņš savā egoistiskajā uztverē, laika kategorijā, kustībā, telpā neredz nekādu atbalstu, tad tas ir liels panākums. Tādā veidā cilvēks sāk savu ceļojumu pa garīgo ceļu.

No sarunas par tēmu „Apvienojamies vienā desmitniekā”, 27.06.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →