Paslēpes ar Radītāju

Apvienošanos nepieciešams iekarot! Tāpēc, ka atbilstoši mūsu pūlēm to sasniegt materiālajā pasaulē, katrs atbilstoši savai izpratnei un dvēseles saknei, spraucoties savienoties, uzliekam Radītājam par pienākumu to realizēt. Radītājs mūs trenē gluži kā skolotājs, instruktors, un tāpēc ne vienmēr palīdz stiprināt apvienošanos, taču reizēm gluži otrādi norāda, kur ir nepieciešams pielikt vēl vairāk pūļu.

Viņš mums dod visa veida uzdevumus, piespiežot izmēģināt dažādus veidus. Un, ja mēs pareizi atšifrējam Viņa vēršanos pie mums, uztverot visu realitātē notiekošo, no kopīgās dvēseles sašķelšanās krītot grēkā pie Laba un Ļauna Atzīšanas Koka un līdz pat šodienai, kā Radītāja vēršanos pie mums ar mērķi palīdzēt mums realizēt apvienošanos, tad atbilstoši tam sākam saprast savu darbu.

Mēs sākam sajust savu nepārtraukto dialogu ar Radītāju, Viņa reakciju uz mums. Tādējādi mums rodas kopīga valoda ar Radītāju.

Galvenais ir sākt Viņu saprast, visu notiekošo pasaulē, it kā sliktos un labos notikumus uztvert, kā Radītāja vēršanos pie manis, aicinājumu vērsties pie Viņa. Radītājs slēpjas aiz visām darbībām, aiz visas realitātes, taču es cenšos aiz visa notiekošā saskatīt Viņa darbu, un koncentrēties, nevis uz pašām darbībām, bet uz Radītāju.

Tam ir nepieciešama nepārtraukta neatlaidība, lai neļautu Radītājam mūs apmānīt. Lai kā Viņš slēptos aiz visām notiekošajām norisēm, tomēr mēs vēršamies tieši pie Viņa. Tas Viņu ļoti iepriecina! Un tas sniedz prieku arī cilvēkam, ja viņš ar apkārtējās sabiedrības palīdzību ir gatavs pieņemt šo spēli un atklāt Radītāju virs visas Viņa apslēptības.

Taču ar nosacījumu, ka mēs ne tikai iedomājamies Viņa esamību visā notiekošajā. Ar to pietiek tikai sākotnējā etapā, taču pēc tam nepieciešams pāriet uz daudz mērķtiecīgāku darbu: tiekties uz apvienošanos vienam ar otru un noskaidrot, kādā mērā Radītājs mums šajā jomā traucē. Tāpēc, ka, pateicoties šim traucējumam, mēs apgūstam Radītāju.

Tas jau līdzinās kāpšanai kalnā, kur atrodas valdnieka pils, jo vairāk mēs cenšamies savienoties, jo vairāk Radītājs tam traucē: uzsūta mums aizmāršību un visa veida traucējumus.

Taču mēs neskatoties ne uz ko, ar savstarpēja galvojuma un noslēgtās vienošanās palīdzību, cenšamies viens otram palīdzēt, atgādinām, ka galvenais ir palikt kopīgā saiknē, lai atklātu Radītāju, kurš šo apvienošanos realizē un tajā parādās.

Tādā gadījumā mūs dēvē par Israēlu (jašar keļ), tas ir, tie kuri tiecās „tieši pie Radītāja”, jo vēlamies atklāt vienīgo patieso visa notiekošā iemeslu mūsu realitātē. Mēs vēlamies atjaunot kopīgās dvēseles, Ādama Rišona sistēmu, kuru Radītājs mums traucē savienot, lai mēs, pateicoties traucējumiem noskaidrotu tās uzbūvi.

Tādā veidā turpinās nepārtraukts uzbrukums vienotībai, līdz Radītājs padosies un teiks: „Es vēlos!”, un ļaus mums savienoties un Viņu atklāt. Mēs kļūsim par tilpni, kur Viņam atklāties, taču Viņš kļūs par šīs tilpnes piepildījumu, – tādējādi mēs sasniegsim savu pirmo saliedētību ar Radītāju.

No nodarbības par tēmu „Uzbrukums vienotībai”, 15.06.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: