Sevi nostiprinot garīgajā pasaulē, cilvēks nelielām porcijām pārnes Valdnieka dārgumu krātuvi no vecās valsts uz jauno zemi, līdz pārnesīs to visu. Un, lai gan neredz sava darba augļus, taču cenšas ticēt, ka strādā pareizi.

Vecā dzimtā valsts atrodas manī un katrā no mums. Es par to ļoti rūpējos, esmu tur uzkrājis milzīgu īpašumu, tā ir visa mana manta, viss es, tas kas man sniedz dzīvības sajūta, pārliecību. Tas viss pieder man un nevienam nav ļauts tam pieskarties!

Un negaidot es izlemju, ka pats galvenais man ir tieši tas, kas atrodas ārpus mana ķermeņa, proti, citi cilvēki, un es vēlos viņiem to nodot. Un tad es sāku no sevis paša vilkt ārā vēlmi kopā ar piepildījumu un nodot visiem citiem. Es sagaidu, ka tā tiks dēvēta par manu otro zemi.

Pildot šo darbu, es sāku saprast, ka patiesībā tikai šāda attieksme, kuru es tagad sevī radīju ar augstākā spēka palīdzību, un darbojos dēļ tā, kas ir ārpus manis, ir vienīgā pareizā uzvedības forma. Šī uzvedības forma man sniedz brīvību, ļauj būt nepiesaistītam pie savas vēlmes baudīt, nedzīvot tajā, bet gan pāriet uz vēlmi atdot, uz Binas īpašību. Tādā veidā mēs pārejam no šīs pasaules augstākajā pasaulē.

No nodarbības par tēmu „Uzbrukums vienotībai”, 11.06.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →