Visa labošanās sastāv no kopīgās dvēseles vienas sistēmas atjaunošanas, kura tika apzināti sašķelta Ādamam krītot grēkā pie Laba un Ļauna Atzīšanas koka. Sašķelšana bija sagatavošanās mūsu darbam. Taču mums nepieciešams savākt visas sašķeltās lauskas un tās pareizi savienot kopā.

Grūtības šajā darbā ir tajā, ka ikreiz, kad mēs kaut ko darām praksē, pievienojot kādu daļu, iespējams pat neapzināti, pārejot uz nākamo daļu viss iepriekšējais, it kā zūd. Tāpēc, ka parādās jaunas īpašības, jaunas sajūtas, jauni apstākļi.

Pat lasot kādu rakstu, kurš pirms tam jau ir lasīts desmitiem reižu, mēs to ikreiz dzirdam it kā pirmoreiz. Viss izdarītais aizplūst gluži kā ūdens smiltīs un nekas nepaliek. Un tieši tā ir laba zīme, ka mēs pārejam no kvantitātes uz kvalitāti, ikreiz atjaunojoties.

Tomēr, neraugoties uz to, tas mūs noved izmisumā, tāpēc ka šādi mūsu pasaulē nav pieņemts: ja es mācījos, tad man kaut kas ir jāatceras, jājūt, kaut kas ir jāsaglabā savā sirdī un prātā, jāiegūst pieredze. Taču šeit nav nekādas pieredzes, it kā katru dienu visu sāc no jauna un nejūti vai līdz šim esi kaut ko darījis, vai nē.

Taču tieši tā ir zīme, ka ikreiz mēs darbam saņemam jaunas īpašības, jaunas sašķeltas vēlmes, kuras līdz šim nebija redzamas.

Vēl viena precizitāte darbā ir tā, ka mums ir dots uzdevums salikt visu sašķelto kopīgo dvēseles „puzli”, taču mēs nespējam to izdarīt! Tāpēc, ka, lai šo puzli saliktu, ir jāiztēlojas viss attēls, kurš mums atklāsies tikai labošanās beigās. Kādā veidā to savienot?

Par to ir rakstīts: „Radītājs šo darbu pabeigs mūsu vietā”. Proti, mums ir jādod tikai pusi no monētas, jāiegulda noteiktu pūļu mērs, nepārtraukti cenšoties paveikt darbu kā mazs bērns, kurš tusnī, taču nekas viņam nesanāk. Un tad mēs prasām augstākā spēka palīdzību, lūdzamies, un šis spēks visu dara mūsu vietā. Tas ir, visu darbu dara augstākais spēks, taču mums nepieciešams tikai izteikt savu vēlmi pēc tā.

Tāpēc darbs mums šķiet nesaprotams, nepabeidzams un nepabeidzams. Tāpēc, ka pareizam darbam beigās ir jānoved līdz kliedzienam, lūgumam. Taču pēc šīs pasaules tradīcijām, ja mēs paceļam rokas un atzīstam savu nespēju paveikt darbu, kliedziens un lūgums pēc palīdzības liecina par mūsu neveiksmi. Taču garīgajā darbā ir gluži pretēji, nepieciešams tajā redzēt milzīgu veiksmi, kad sasniedzam lūgšanu, lūgumu, salauztu sirdi.

Secinājums ir ļoti vienkāršs: „Ne mums ir dots pabeigt šo darbu, taču nav mūsu spēkos atbrīvoties no tā”. Mūsu uzdevums ir izpildīt savu daļu, ieguldīt savu monētas pusi, bet otru pusi mūsu vietā pievienos Radītājs.

Mums tikai jāatklāj nepieciešamība pēc tā: jānoskaidro, ka mēs paši nespējam un vienlaikus ar to esam priecīgi par savu bezpalīdzību, jo tikai tad mums ir iemesls vērsties pēc palīdzības, un ir pie kā. Proti, mēs jūtamies atkarīgi no augstākā spēka un priecājamies, ka mums pašiem nav nekādu spēku, izņemot niecīgu garīgo dzirksteli, kura mūs velk uz priekšu.

Mūsu virzība vienmēr ir mīnusā caur nepietiekamības, vājuma, bezpalīdzības, tukšuma un bezspēcības atklāšanu, kuru spēj izlabot tikai Radītājs.

Tas pieprasa mainīt savu attieksmi pret darbu, sapratni, ka „Toras viedoklis ir pretējs mietpilsoņu viedoklim”. „Mietpilsonis” ir tas, kurš prot mācīties un visu darīt, taču viņam tādēļ nav nepieciešama nekāda palīdzība no augšienes. Taču tas, kurš mācās kabalu, gluži pretēji jūtas vājš un ne uz ko nespējīgs. Un tas nozīmē, ka viņš ir izpelnījies to, ka atklājas patiesība.

Radītājs mums deva šo darbu tieši tāpēc, lai mēs atklātu, ka visu darbu dara augstākais spēks. Tāpēc mūsu darbu dēvē par „Radītāja darbu”: mēs atklājam, ka Viņš ir visu bojājumu avots un visu labojumu avots, Viņš dod darbu un to pieņem, un mērķis ir saliedētība ar Viņu.

Mums ir nepieciešama vienošanās un galvojums, lai izsauktu Radītāja darbu ar mums. Bez šī lūguma nenāks augstākais spēks, kurš visu sakārtos un no mums saliks vienu kli.

No nodarbības sagatavošanās kongresam, 23.04.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Galvojums, Garīgais darbs, Kopīgā dvēsele „Ādams” | Add Comment →