Radītājs atklājas desmitnieka vienotībā, kur katrs sevi ir anulējis līdz nullei. Taču kādā veidā šī apvienošanās iznāk vienāda, ja katrs veic savu individuālo sevis anulēšanu un attiecībā pret to grupu, kāda tā viņam individuāli šķiet?

Katram ir sava vēlme, atšķirīga no visiem citiem, tāpēc visas mūsu nulles iznāk dažādas. Kādā veidā tās pārvēršas vienā nullē?

Saprotams, ka neviens no mums nav līdzīgs citam. Nav nevienas formas, kur mēs būtu vienādi. Taču tādēļ, ka mēs katrs sevi anulējam, tiekam savesti vienā nullē, kas sevī ietver desmit nulles, kuras viena no otras atšķiras kā desmit sefirot.

Sanāk parcufs, kur ir desmit pilnībā sevi anulējušas daļas, kuras ir savstarpēji saistītas kā desmit sefirot. Šīs daļas ir dažādas, taču tās sevi anulēja līdz nullei un, pateicoties tam, savienojās vienā punktā. Tomēr šis punkts nav vienkāršs, tas sastāv no desmit punktiem, kuri ir apvienojušies sevis anulēšanā attiecībā uz vienu principu.

Katrs no mums sevi anulē, un neviens savā anulācijā nav līdzīgs citam, tāpēc ka katrs šo principu uztver pa savam. Un tomēr šie desmit pārvēršas vienā sistēmā, tāpēc ka viņos atklājas viens Radītājs un viņus piepilda. Radītājs visas šīs desmit vēlmes savieno vienā veselumā.

Katra no desmit vēlmēm ir piepildīta ar gaismu individuālā formā atbilstoši savai anulācijai. Katra no tām ļoti atšķiras gan pēc rakstura, gan spēka, taču skaitās viens punkts – garīgās sēklas piliens, kurš sāk attīstīties.

Tas ir punkts, taču tas ir ļoti sarežģīts. Nav atšķirības starp šo pilienu un visu milzīgo Bezgalības pasaules sistēmu.

Ar pirmo sevis anulēšanu vēl nepietiek, lai atklātu Radītāju – tam ir nepieciešamas daudz attīstītākas anulēšanas formas. Ikreiz sevi anulējot, viņi iesūc vēlmi gūt baudu, klipot, virs kuras sevi anulēja par labu kopīgam vienotības principam, un kontrastā starp gaismu un tumsu atklāj Radītāju.

No nodarbības sagatavošanās kongresam, 13.04.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →