Pirms pacelšanās augšup garīgajā pasaulē cilvēks pa ceļam iziet ļoti smagu periodu, kuru dēvē par „septiņiem bada gadiem”, sirds nocietināšanos. Viņš redz, ka slīgst savā egoismā, nav spējīgs no tā iziet, un nekad to nespēs izdarīt. Un tā ir taisnība, tāpēc ka vēlme gūt baudu ir mūsu vienīgā daba.

Šis periods nav drošs tāpēc, ka cilvēkam var šķist, ka nav nekas bīstams palikt savā egoistiskā vēlmē un nav vērts ar to karot. Kāpēc velti mocīties, censties no tā atbrīvoties, ja tik un tā nekas nesanāks? Egoisms cilvēkam rāda, it kā viņam nebūtu nekādas cerības atbrīvoties.

Un tas patiešām tā ir. Nav nekādas cerības saņemt kaut kādu piepildījumu savā vēlmē gūt baudu. Taču atdeves īpašības cilvēkam vēl nav. Un tāpēc viņš aizmūk reliģijā vai visa veida „garīgās” praktiskās, ka tik nejust, ka viņa daba ir pret viņu. Galvenais ir nejust, ka stāvi pretī Faraonam. Un tāpēc cilvēks atgriežas atpakaļ no Ēģiptes.

Kā sacīts: „Tūkstotis ienāk klasē, un tikai viens iziet gaismā” – tādējādi mūs sijā caur Ēģiptes sietu. „Tikai varoņi, kuriem piemīt pacietība” sasniedz šī kalna virsotni.

Nepieciešams saprast, ka šis ir ilgs un sūrs periods, kuru dēvē par trimdu. Tas pieprasa apvienošanos, noturību, savstarpēju atbalstu, savādāk cilvēks to neizturēs. Un vistuvākā izeja, caur kuru aiziet no šī ceļa ir reliģija, kura ļauj iet ar zināšanām, nevis ar ticību kas augstāku par zināšanām.

Tāpēc ir nepieciešams veidot stipru apkārtējo sabiedrību, savstarpēja atbalsta un galvojuma atmosfēru, lai viens otram palīdzētu veidot tilpni nākamajai izzināšanai.

No nodarbības, no Rabaša raksta, 28.03.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →