Katru dienu iziet no Ēģiptes

Vispirms nepieciešams pieķerties Radītājam un pēc tam caur šo saliedētības punktu, uztvert visus traucējumus, lai, pateicoties tiem pastiprinātu savu saliedētību ar Radītāju, neiedziļinoties dzīvnieciskajās problēmās.

Man ir jāpamet visas savas bailes un nemiers un jāpieķeras „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Es iekļaujos Radītājā, šajā vienīgajā esošajā realitātē, kā viens punkts, gluži kā radīšanas sākumā.

„Zini, līdz radīšanas sākumam bija tikai augstākā visu ar sevi piepildošā gaisma…” Taču pēc tam šajā augstākajā gaismā nolaidās melns punkts, pretējs gaismai, ar savu vēlmi gūt baudu.

Taču šis punkts pilnībā sevi atceļ gaismas priekšā, un es vēlos tieši tāpat! Un, pēc tam kad es sasniegšu saliedētību ar gaismu vienā punktā, tas ir, visā notiekošajā ar mani redzēšu tikai Radītāju, es varēšu sākt atklāt savu prātu un sirdi, domas un vēlmes tādā mērā, kādā esmu spējīgs tās saistīt ar Radītāju.

Man pašam nekā nav, es palieku viens punkts. Taču visas manas sajūtas pieder nevis man, bet gan tiek sūtītas no Radītāja, lai es vēl vairāk pieķertos Viņam. Tad mans saliedētības punkts sāks paplašināties virs visiem šiem traucējumiem un mans saliedētības lauks ar Radītāju arvien vairāk palielināsies. Iznāk, ka tie nemaz nav traucējumi, bet „palīdzība no pretējā”, tāpēc ka tas ir pret mani, taču tas man palīdz arvien vairāk un vairāk pastiprināt mūsu saliedētību.

Ne vienmēr man izdodas visu saistīt ar Radītāju, lai gan es saprotu, ka tā ir jābūt. Var atnākt tādas problēmas un bailes, ka es nespēšu noturēties saliedētībā ar Radītāju. Saliedētības pazīme ir prieks no tā, ka nav neviena, izņemot Viņu, laba un labu daroša. Kad es esmu saliedēts ar Viņu, tad jūtos kā pilnībā, tāpēc ka ikviens, kurš saliedējas ar pilnīgu arī ir pilnīgs.

Ja nav prieka, tas nozīmē, ka es atrodos trimdā, nevis saliedētībā ar „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Es sēžu darbā un jūtos kā trimdā, velti zaudēju laiku. Kāds ir izdomājis visas šīs nodarbes, bet man tam ir jātērē sava dzīve. Nav izejas, esmu spiests turpināt, taču ar nolūku, ka kopā ar to nepārtraukti saliedējos ar Radītāju, anulējot sevi par labu Viņam. Un tas notiek, pateicoties tieši darbam un visām problēmām, tā dēvētajai iedomātai pasaulei, kas man sniedz iespēju pastiprināt savu saliedētību.

Un, ja es sasniedzu saliedētību, tad pārstāju sajust šo pasauli, tā pazūd. Sadalošās pasaules vietā tā kļūst par savienojošu – slēpjošs ekrāns pārvēršas par atklājošu ekrānu.

Es trimdu pārvēršu atbrīvotībā tikai tāpēc vien, ka visu saistu ar Radītāju un ar to pietiek. Visa atšķirība starp Ēģipti un Izraēlu ir tajā, ka šī pati vēlme, kura atklājās Ēģiptē maina savu nolūku uz atdevi, šķērso tuksnesi un nonāk Izraēlas zemē. Tāpēc katru dienu nepieciešams sevi redzēt izejošu no Ēģiptes.

Katru dienu nepieciešams sasniegt saliedētību ar Radītāju, un tad es atklāšu, ka atrodos trimdā. Tāpēc man būs darbs katrai dienai, lai pieķertos Radītājam virs sašķeltības un pārvērstu savu ļauno sākotni labā – nāves eņģeli pārvērst par dzīvības eņģeli.

No nodarbības, pēc Rabaša raksta „Patiesa lūgšana par īstu vēlmi”, 07.03.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed