Sagatavošanās kongresam sevī ietver vēlmes uzkrāšanu, prieku, ka es braucu uz tikšanos, no kuras varu saņemt pamudinājumu, iedvesmu no Radītāja diženuma un svarīguma, kuru parasti nejūtu, tāpēc ka Viņš šajā pasaulē ir apslēpts.

Līdz tādam līmenim, ka es spēšu veikt darbības kas augstākas par manu sajūtu un prātu, it kā patiešām justu, ka ir spēks, kurš visu uztur un visu darbina, kustina visu Universu kopā ar mani un līdz pat sīkākajai šūnai, visus saistot vienā programmā.

Nav neviena cita, izņemot Viņu, proti, nav cita spēka, domas, darbības, vēlmes, izņemot Radītāju. Taču Viņš mūsos izraisa sajūtu, ka mēs eksistējam un it kā pat esam brīvi savās darbībās, ka viss ar mums notiekošais ir nejaušs un to iespējams mainīt.

Mēs pat nespējam iedomātie, kā justos, ja Radītājs atklātos. Mēs justu, ka katrā elpas vilcienā, domā, kustībā, notikumā, katrā šūnā, orgānā, attieksmē eksistē augstākais spēks, un viss tiek vadīts caur īpašu tīklu, kuru dēvē par Radītāju. Taču mēs eksistējam šī spēka iekšienē kā daļa no tā un, izņemot šo spēku, nekā cita nav.

Radītājs mūsos izraisa citu sajūtu, tāpēc, lai mēs izzinātu visas Viņa darbības, novērtētu Viņa diženumu, vienreizību. Tādējādi mēs iekļaujamies šajās darbībās pēc savas izvēles kā brīvi cilvēki, un kļūstam tādi kā Radītājs, it kā paši visu darītu, paši radītu, iekļaujoties Radītāja realitātē.

Šīs realitātes ietērpšanās mūsos dažādos līmeņos tiek dēvēta par dvēseles iegūšanu. Un pats svarīgākais, kas tam nepieciešams, ir Radītāja svarīguma sajūta, tāpēc ka tas mums dod enerģiju, motivāciju, spēju darboties, pētīt augstāko spēku. Nav nekā svarīgāka, kā atklāt svarīgumu kā īstenās realitātes izzināšanas līdzekli.

Taču šo svarīgumu, Radītāja apslēptības apstākļos, iespējams saņemt tikai no apkārtējās sabiedrības. Tāpēc kongress ir lieliska iespēja, ja mēs uz to braucam ar milzīgu vēlmi sasniegt Radītāja svarīgumu. Un tāpēc mēs vēlamies iekļauties apkārtējā sabiedrībā, no katra uzsūkt visu, kas attiecas uz Radītāju, visos līmeņos un visās formām, gluži kā sūklis.

Taču tas ir iespējams, ja es ticu, ka tas viss tur ir. Un tāpēc es jau iepriekš noskaņojos, ka man būs jāpiedalās īpašu cilvēku dižā pasākumā, kuri runā par mūsu pasaules vissvarīgākajām lietām.

Mērķis ir iziet no kongresa pārpildītam ar garīgā svarīgumu tādā mērā, lai milzīgais Radītāja spēks, kuru es uzsūcu no apkārtējās sabiedrības, piesūcinātu visas manas vēlmes, domas, pat dzīvniecisko ķermeni. Apkārtējā sabiedrība ir galvenais Radītāja svarīguma iegūšanas avots.

No tā sastāv galvenā sagatavošanās, un tāpēc nav svarīgi, cik es sapratīšu. Iespējams visapkārt runā man nesaprotamā valodā vai līmenī, kurš iesācējam nav saprotams. Taču es vēlos uzsūkt visu, gluži kā mazs bērns, kurš atrodas starp pieaugušajiem, kurš nesaprot, kas notiek, taču visu uzsūc.

Es ieeju kongresā tukšs un gatavs no tā uzsūkt visu apkārtējās sabiedrības diženumu un caur to – Radītāja diženumu. Apkārtējās sabiedrības diženums ir tilpne, taču Radītāja diženums ir piepildījums. Pēc kongresa man ir jāsaņem tāda Radītāja diženuma sajūta, lai spētu pildīt darbība kas augstākas par egoistisko prātu, tas ir, īstas atdeves darbības. Tā ir pareizas piedalīšanās pārbaude kongresā.

No nodarbības par tēmu „Nav neviens cita, izņemot Viņu”, 01.05.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Desmitnieki, Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →