Sirds lūzt no tā, kad redzu, ka neesmu spējīgs ar saviem spēkiem paveikt nevienu garīgu atdeves darbību. Es saprotu, ka man nav nekādas saiknes ar garīgo un esmu gatavs apvienoties ar biedriem. Proti, es jūtos kā parasts dzīvnieks un pat sliktāk.

Un no šāda stāvokļa man ir nepieciešams atmosties. Ja pirms tam mēs grupā noslēdzām savstarpēju vienošanos par pienākumu darboties kopā, tad tas man palīdz. Un tad es jūtu, ka neesmu viens un vispār lieta nav cilvēkos, bet savstarpēju vēlmju, nolūku, domu, pūļu saplūsmē, un atbilstoši tam visam es darbojos.

Mums trūkst kopīgas kli sajūtas. Tāpēc, ka ne jau es, neatkarīgi no citiem, pēkšņi nokritu, bet eksistē mūsu apvienošanās. Šī apvienošanās mani neietekmē, tāpēc ka es pašlaik atrodos kritumā, esmu atslēdzies no apvienošanās, tomēr šī apvienošanās ietekmē citus, un viņi mani glābj.

Pateicoties tam, ka tādējādi katrs tiek glābts no krituma, tas pārvēršas par galveno sefiru, Malhut, pievienojot savas vēlmes pirmajām deviņām sefirot. Tādējādi rodas kli, lai vērstos pie Radītāja.

Ko nozīmē, ka biedri viņam pasviež virvi un izvelk no upes? Viņi vēršas ar lūgumu pie Radītāja par viņu, tāpēc ka viņš pats nav spējīgs vērsties pie Radītāja. Katrs lūdz par otru, un tādējādi visi izglābjas.

Ja tu ar salauztu sirdi vērsies pie Radītāja ar lūgumu par sevi, tad Viņš tevi nedzird.

No nodarbības, no Rabaša raksta „Trīs lūgšanas”, 21.03.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Lūgšana un nolūks | Add Comment →