Cilvēks nevēršas pie Radītāja automātiski, tiklīdz sajūt, ka nespēj tikt galā. Viņš vienkārši krīt izmisumā, bezspēkā raud vai guļ.

Tikai, ja līdzās ir biedri, kuri neatrodas kritumā un izmisumā kā viņš, viņu atbalsts kopā ar viņa bezizejas stāvokli viņā veido pareizu vēršanos pie Radītāja.

Tikai šādā formā tas ir iespējams. Taču vienatnē cilvēks nekad nevērsīsies pie Radītāja, ne labā stāvoklī, ne sliktā. Viņš var Radītājam pateikties vai Viņu nolādēt, taču tā nebūs līgšana.

Patiesai līgšanai ir jāsastāv no desmit sefirot, kā tas ir garīgā tilpnē: no deviņām augstākajām sefirot un Malhut. Tāpēc cilvēkam ir jāsaņem iespaids no deviņiem biedriem un jāpievieno viņiem savu tukšo, sirgstošo, tumšo Malhut, un tādā veidā viņā dzims vēršanās pie Radītāja.

Lūgšana ir garīga tilpne, kurā ir jādarbojas pilnai AVAJa, visām desmit sefirot. Tāpēc cilvēks nav spējīgs lūgties viens vai par sevi, tas vienkārši nav iespējams.

Īsta lūgšana, kuru Radītājs dzirdēs var rasties tikai iekļaujoties grupā un saņemot no biedriem nolūkus, iespaidus, atbalstu. Tad cilvēks ar savu trūkstošo nepieciešamību un no biedriem saņemtajām pirmajām deviņām sefirot: viņu atbalstu, īpašībām spēs vērsties pie Radītāja.

Cilvēks nevar vērsties vienkārši ar to, ka viņam ir slikti. Taču, ja viņš ir vienots ar biedriem, tad viņa līgšana vairs nav par sliktu stāvokli. Tāpēc, ka Radītājs mums nedara sliktu, bet dod iemeslu apvienoties ar biedriem un Viņu pašu. Tāpēc lūgšana var būt tikai sabiedrībā un par sabiedrību.

Tieši šeit mums ir nepieciešams galvojums, ja tas ir, tad tālāk viss norit gludi.

No nodarbības, no Rabaša raksta „Trīs līgšanas”, 21.03.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Lūgšana un nolūks | Add Comment →