Neatlaidība ceļā

Ja cilvēks vēlas, lai Radītājs viņam palīdz nonākt līdz garīgai atklāsmei, tad no viņa tiek prasīta liela neatlaidība: ticība viedajiem un ticība Radītājam. Tā ir sava veida saliedētība, kad cilvēks atceļ savu viedokli un pievienojas skolotāja viedoklim, pildot viņa padomus.

„Skolotājs” ir visi kabalisti, kuri tūkstošiem gadu mums rakstīja grāmatas, visu skaidroja. Skolniekam savā virzībā uz priekšu ir uz viņiem jāpaļaujas, gluži kā mazam bērnam, kurš nezina, kur atrodas un nesaprot, kas jādara, taču klausa pieaugušos.

To dēvē par vienkāršu ticību, bez kuras nav iespējama nekāda attīstība. Mazie kucēni skatās uz māti un skrien tai pakaļ – ar to vienmēr sāk.

Viss sākas no tādām vienkāršām, mehāniskām darbībām, kuras skolnieks pilda tāpēc vien, ka viņam nav citas izejas un turklāt sekojot citu piemēram. Un ar šīm darbībām mēs piesaistām gaismu, kas atgriež pie avota. Radītājs mums sarīko dažādas situācijas, lai būtu jāpieliek pūles, un tādā veidā, uzsākot šo ceļu, mēs virzāmies uz priekšu.

Nav cita virzības veida, ne velti ir sacīts: „Kā vērsis iejūgā un ēzelis zem smagas nastas”. Tāpēc ir nepieciešams iemācīties nepievērst uzmanību savām sajūtām. No vienas puses es esmu piepildīts ar patīkamiem un nepatīkamiem pārdzīvojumiem, kļūstu ar vien jūtīgāks un tajā pašā laikā turpinu virzīties uz priekšu, neskatoties uz jebkādiem saviem stāvokļiem. Tas ir ļoti svarīgi.

No nodarbības, no Rabaša raksta „Iesim pie Faraona””, 18.03.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed