Radītājs jau sākotnēji radīja vēlmes un nekas jauns vairs nerodas, taču viss ir atkarīgs no cilvēka apzināšanās: kādā mērā viņš šīs vēlmes iepazīst, atšķir, savstarpēji savieno. Kritumā viņš atklāj, ka atrodas trimdā, un atbilstoši šīs apzināšanās dziļumam spēj sasniegt atbrīvošanu.

Visu nosaka apzināšanās. Jaundzimušais atrodas šinī pat pasaulē, taču cik daudz viņš redz, salīdzinot ar pieaugušu cilvēku? Tāpēc apziņa, kas izgājusi caur ciešanām atrodoties trimdā, mums palīdz nonākt līdz atbrīvošanai. Tāpēc, ka tas notiek tajos pašos maņu orgānos, tikai apvērstos otrādi un, pateicoties mūsu pūlēm, paplašinātos par 620 reizēm.

Ja mēs sajustu trimdu tādā pat mērā kādā sajutīsim atbrīvošanu, tad mēs nekad no tās nespētu iziet. Taču, pateicoties darbam grupā un gaismas piesaistīšanai, kas atgriež pie avota, mēs sasniedzam 620 reizes spēcīgāku pacēlumu, nekā bija kritums. Mēs nejūtam kritumu līdz mīnus bezgalībai, kā pēc tam sajutīsim pacēlumu plus bezgalībā.

Radītājs ir izveidojis tā, ka pacēlumu mēs sajutīsim 620 reizes spēcīgāk par kritumu. Tā arī ir sašķeltības būtība. Kritumā mēs noskaidrojam, ka neesam spējīgi savienoties, un katrs šo stāvokli sajūt savā individuālā niecīgā egoismā. Taču pacēlumā, savienojoties mēs atklājam mūsu kopīgo vēlmi, kur savienojas visas mūsu pūles, vēlmes, lūgšanas. Un to spēks palielinās 620 reizes.

Proti, nav iespējams pat salīdzināt kritumus un pacēlumus. Lai gan kritumi mums šķiet ļoti spēcīgi, nepatīkami, dziļi, taču tas nav nekas, salīdzinot ar pacēlumiem, kuri ir 620 reizes spēcīgāki.

No nodarbības, no Rabaša raksta „Svētības „Veicis ar mani brīnumu””, 08.03.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →