Cīņa par brīvību

Visbīstamākais stāvoklis ir, nevis pacēlumi un kritumi, bet gan vienaldzība. Tāpēc, ka mums nav spēka no tās iziet: ne uz augšu, ne leju. To dēvē par nāvi. Lejā, kritumā cilvēks pārdzīvo dažādas problēmas, negatīvas ietekmes, svešas domas, taču viņš dzīvo, viņš nav miris. Nāve ir vienaldzība.

Radītājs saka: „Iesim pie Faraona”, tas ir, Viņš mūs aicina noskaidrot, kādā mērā mēs esam pretēji augstākajam spēkam, garīgajai pasaulei, atdevei un mīlestībai. Un tad mums parādās darba instrumenti: gaisma atklājas tumsas fonā.

Citādāk mēs to nespēsim atšķirt un sajust. Tāpēc ēģiptiešu trimda bija obligāta, jo tad atklājās viss mūsu pretstats Radītājam, jo Faraons ir Radītāja pretējā puse. Un, kad cilvēks visu šo pretējību uzzina, viņš ir gatavs iziet no Ēģiptes.

Tomēr, mūsu problēma nav gaisma un tumsa, bet gan pelēkā krēsla, vienaldzība. Šeit vairs neko nepadarīsi. Ja es sēžu cietumā un jūtos ieslodzīts, tad pielieku visas pūles, lai aizmuktu. Taču, ja es nejūtos cietumā saķēdēts, atrauts no īstās dzīves un esmu gatavs šajā kamerā palikt mūžīgi, tad nav sliktāka stāvokļa par šo. Tas arī ir īstais cietums, un šeit cilvēkam spēj palīdzēt tikai apkārtējā sabiedrība.

Slikti un labi stāvokļi noved pie virzības uz priekšu, taču vienaldzības stāvoklis ir absolūti statisks un aizņem 90% visa laika. Tas aprij visu mūsu dzīvi, mūs atstājot bez jelkādas cerības sasniegt radīšanas mērķi. Tāpēc mums pret to ir jācīnās, tas ir mūsu brīvās izvēles lauks.

Tā ir Tiferet vidējā trešdaļa, kur mūs neietekmē ne spēki no augšas, ne spēki no lejas, mēs atrodamies pa vidu starp tiem un nespējam nekur aizmukt. Tas ir īsts cietums.

No nodarbības „No traucējumiem līdz pacēlumiem”, 18.01.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: