Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.

Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet ārpus tās rāmjiem.

Taču visa šī pasaule pamatojas uz jēdzieniem saņemšana vai atdeve saņemšanas labā, no kā ir atkarīgas visas mūsu sajūtas: bauda vai ciešanas. Mūs veidojošais materiāls ir vēlmes baudīt un tāpēc jebkuras skaņas, smaržas, bildes, priekšmetu izmēri, pat mehāniskas parādības vienmēr sevī pārvēršam sajūtās.

Mēs dzīvojam atbilstoši šīm sajūtām: patīkamām un nepatīkamām. Tāpēc, ka tas, kas neietilpst mūsu sajūtās, mums vienkārši neeksistē. Mēs to vispār neredzam. Un patiesībā tā nav, tāpēc ka šī pasaule eksistē tikai mūsu sajūtu diapazonā, vēlmes saņemt uztverē.

Tāpēc mēs esam ieprogrammēti uz sajūtām. Pēc pieredzes mēs jau zinām, no kā var gūt baudu, no kā nē, un tādējādi veidojam pasaules ainu. Un negaidot cilvēkā rodas tieksme uz kādu citu stāvokli, tas nozīmē, ka viņā iedegas punkts sirdī. Viņš sāk meklēt, kurp šis punkts viņu virza un atnāk uz kabalas zinātni.

No sākuma cilvēks mācās un nesaprot, par ko kabala stāsta. Tāpēc, ka tā stāsta par kaut kādu citu pasauli, kura neeksistē mūsu sajūtās un sapratnē.

Kabalisti apgalvo, ka viss tiek izzināts ar ticību augstāk par zināšanām. Taču tā nav tā ticība, kura mums šajā pasaulē ir pazīstama. Mēs domājam, ka „ticēt” nozīmē pieņemt bez pierādījumiem. Ja ir pierādījumi, tad tā vairs nav ticība, bet zināšanas.

Senatnes kabalisti, izzinot garīgo pasauli, par ticību nodēvēja atdeves un mīlestības īpašību pret tuvāko kā sevi pašu, tāpēc ka tā ir Binas īpašība. Bina ir ticība. Toreiz vārdam „ticība” nebija citas nozīmes. Par ticību dēvē atdevi dēļ atdeves, taču par absolūtu ticību – saņemšanu dēļ atdeves.

Taču pēc tam pirms diviem tūkstošiem gadu cilvēki sāka nolaisties no atdeves un mīlestības līmeņa un no atdeves palika tikai atmiņas. Tad viņi savas sajūtas nodēvēja par ticību, izkropļojot ticības nozīmi. Kopš tā laika sāka uzskatīt, ka ticēt ir vienkārši pieņemt kā ticību, nepamatojoties uz zināšanām.

Un līdz mūsdienām ticība ir kļuvusi par ļoti izplūdušu jēdzienu. Katrs tic kaut kam savam un ar to dzīvo. Taču jēdzienu ticība augstāk par zināšanām ir ļoti grūti uztvert, tāpēc ka tas nozīmē garīgās tilpnes izveidi, tas ir, vēlmi dot virs vēlmes baudīt.

Ir ļoti svarīgi izveidot pareizu kabalas jēdzienu vārdnīcu, lai kļūtu saprotams, ka runa ir par citu pasauli, citu realitāti. Un cilvēkam dzīvojot šajā pasaulē, it kā pazīstami vārdi kabalā, izzinot garīgo realitāti, gūst absolūti citu nozīmi.

Nepieciešams atcerēties, ka materiālās definīcijas ir pretējas garīgajām un censties pāriet uz īsteniem, garīgiem jēdzieniem. Ja mēs saprotam, ka tiecamies veidot atdeves īpašību augstāk par saņemšanas īpašību, ko dēvē par ticību augstāk par zināšanām, tad mums būs skaidrs, ka tā ir garīgā kli.

Nepieciešams sekot līdzi, lai mums būtu pareizas definīcijas: „gaisma spīd” nozīmē, ka atdeves īpašība atklājas vēlmē baudīt. Definīcijas nepieciešams sevī nepārtraukti koriģēt, lai iztēlotos garīgo pasauli šīs pasaules vietā. Un tad mēs redzēsim, ka sekojošie traucējumi mums palīdz veidot pareizu ainu.

No nodarbības „No traucējumiem līdz pacēlumiem”, 23.01.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Kabalas apgūšana, Kabalas valoda, Realitātes uztvere | Add Comment →