Gaismas un tumsas ķieģelīši

Visa māksla sastāv no mākas tikt galā ar tumsu, kura atklājas un kļūst arvien stiprāka un stiprāka. No savas pieredzes cilvēks saprot, ka tumsa atnāk tāpēc, lai viņu pareizi ievirzītu.

Cilvēks mīl tumsu, to ciena un cenšas būt tajā pilnīgs. Tumsa ir jāsajūt tikai viņa egoismam, taču viņš pats augstāk par egoismu un augstāk par tumsu spēj veidot atdeves spēku un tajā atklāt gaismu.

Tas ir ļoti daudzslāņains stāvoklis gluži kā sviestmaize. No lejas atklājas tumsa pēc tam nāk pret to pareiza attieksme, sapratne, ka tumsa ir palīgs, ka tā ir jauna līmeņa atklāšanās un, ka nepieciešams pacelties virs tumsas.

No sākuma es baidos („Tu paslēpi savu seju un es izbijos”) un vēlos aizmukt no ļaunuma un briesmām, kas atklājas tumsā. Taču pēc tam es sevi apstādinu, apzinoties, ka tumsa man nāk par labu un nevajag to nolādēt. Gluži otrādi, tā mani pietuvina Radītājam, kā mazu bērnu, kurš no bailēm vēl vairāk piespiežas mātei. Tā arī es! Un tāpēc es tumsā redzu palīdzību no augšienes.

Es mīlu šo tumsu un pat vēlos to pastiprināt, pietuvināt. Tāpēc, ka es sāku ar to strādāt saprātīgi, aktīvi, apzināti un ar sapratni. Mana dzīve kļūst radoša: tumsa un gaisma pārvēršas par diviem spēkiem, divām līnijām, pateicoties tam es virzos uz priekšu. Tādējādi es tumsu pārvēršu palīdzībā. Es gaidu tumsu, meklēju kādā veidā vēl vairāk pieķerties Radītājam.

No sākuma es vēl maldos tumsā, kura man nes nepatīkamus pārdzīvojumus, bailes, uztraukumus, pārliecības trūkumu. Taču pakāpeniski es saprotu, cik tumsa ir noderīga, tāpēc ka gaismas priekšrocība atklājas tikai tumsā. Tāpēc gaisma un tumsa kļūst par maniem „celtniecības” ķieģelīšiem.

Turklāt tumsa izrādās šeit ir pat svarīgāka par gaismu, tāpēc ka no tumsas es spēju atklāt, cik lielā mērā vēlos sniegt baudu Radītājam. Manu vēlmi gūt baudu tumsa neiedvesmo, toties vēlmi dot tumsa pat ļoti iedvesmo. Tāpēc cilvēks manī priecājas par tumsu un to pārvērš gaismā.

Gaisma pie cilvēka nenāk, cilvēks iekšēji mainās un tad maina savu viedokli par to, kas ir tumsa un gaisma. Tādējādi cilvēks pakāpeniski atklāj, ka radījums vienmēr ir eksistējis pilnīgā stāvoklī, un tikai viņš pats nepārtraukti mainās, arvien vairāk saprotot, ka nav ļaundaru valdnieka pilī un nav nekādas tumsas.

No nodarbības par tēmu „No traucējumiem uz pacēlumiem”, 18.01.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: