Es eksistēju, jo neeksistēju!

Mēs eksistējam Radītājā, kurš mūsos nosaka visas dzīves un eksistences sajūtas. Un pat, ja mēs slavējam vai rājam Radītāju, arī tad to dara Radītājs. Visu vada Radītājs, un ārpus Viņa nav realitātes. Atbilstoši tam kādā mērā es sevi anulēju Radītāja priekšā, es veidoju sevi, izzinu savu būtību.

Tāpēc, ka Radītājs radīja barjeru, apslēptību. Un tāpēc, kad Radītājs absolūti slēpjas no radījuma, tad man šķiet, it kā es eksistēju. Taču, ja es pats pieņemu apslēptību, tad atbilstoši tam atklāju augstāko spēku un izzinu, ka patiesībā manis nav, es esmu tikai Radītāja ēna.

Izzinot, ka nav neviena, izņemot Radītāju, cilvēks radīja sevi. Iznāk kaut kāds paradokss, ka mēs eksistējam iekļauti „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Es eksistēju tāpēc, ka neeksistēju! Neeksistē mans „es” – egoisms, kuru radīja Radītājs. Jo vairāk es anulēju savu egoismu, jo vairāk eksistēju šajā savā anulācijā.

Tāpēc šeit nav pretruna: izzinot, ka nav neviena, izņemot Radītāju, mēs kļūstam lieli un vienādi ar Viņu, Viņa partneri, saliedējoties ar Viņu ar seju pret seju. Tas viss, pateicoties tam, ka Radītājs radīja apslēptību, taču mēs šo apslēptību pārvērtām gaismā.

No nodarbības sagatavošanās kongresam „Visi viena ģimene”, 14.01.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: